Latvijas nacionālo partizānu cīņas

Latvijas iedzīvotāju bruņota cīņa ar partizānu kara metodēm pret Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācijas režīmu 08.1944.–05.1957.

Cīņu cēloņi un iemesli
PSRS un nacistiskās Vācijas īstenotā Latvijas valstiskuma iznīcināšana bija noteicošais nacionālās pretestības rašanās cēlonis. 06.1940. PSRS okupēja visas trīs Baltijas valstis. Vācijas–PSRS kara sākumā Latvija, Lietuva un Igaunija nonāca Vācijas okupācijā, savukārt 1944. gadā PSRS karadarbības gaitā pakāpeniski atkārtoti okupēja Baltijas valstis, noslēdzot reokupāciju 08.05.1945. līdz ar nacistiskās Vācijas kapitulāciju.

Jau neilgi pirms Vācijas sakāves Latvijas sabiedrībā bija plaši izplatīts uzskats, ka Rietumu pasaule stingri iestāsies par Otrā pasaules kara laikā okupēto valstu neatkarības atjaunošanu. Ņemot vērā augošo saspīlējumu PSRS un Rietumvalstu attiecībās pēc Otrā pasaules kara, ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju cerēja, ka to starpā izcelsies militārs konflikts, kas ievērojami novājinātu PSRS vai arī Rietumvalstis izvirzītu noteiktas politiskās prasības, kas piespiestu PSRS izvest savu karaspēku no Latvijas. Cerības uz to saglabājās līdz pat 50. gadu sākumam.

Bruņoto pretestību padomju okupācijas režīmam Latvijā izraisīja kopš pirmā okupācijas gada īstenotās masveidīgās represijas. Pēc Otrā pasaules kara PSRS represijas lielākoties izpaudās cilvēku tiesāšanā par sadarbību ar vācu okupācijas režīmu (darbošanās civilpārvaldē, militārajās un policijas struktūrās), tāpat arī par iesaistīšanos pretestībā padomju okupācijas režīmam. Bruņoto pretošanos veicināja arī okupācijas režīma īstenotā iedzīvotāju mobilizācija Sarkanajā armijā un pasākumi lauksaimniecības kolektivizēšanai. Padomju represijas savu kulmināciju sasniedza 1949. gadā, kad 25. marta deportācijā no Latvijas tika izsūtīti 42 125 cilvēki.

Nacionālo partizānu mērķi
Nacionālo partizānu galvenais mērķis bija noturēties līdz nozīmīgām starptautiskās situācijas izmaiņām, kas nodrošinātu labvēlīgus apstākļus Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai. Partizānu cīņas bija nogaidīšana, nevis mēģinājums atbrīvot Latvijas teritoriju pašu spēkiem, kas militāri nebija iespējams.

Līdz tam partizāni uzskatīja par svarīgu nepieļaut okupācijas režīma nostiprināšanos Latvijā. Tā nolūkā tika organizētas militāra un nevardarbīga rakstura akcijas, lai traucētu tā civilpārvaldes un represīvā aparāta veidošanos un darbību Latvijas reģionos, kavētu valsts nodevu ievākšanu, kā arī pasargātu iedzīvotājus no režīma represijām un terora. Uz šādām aktivitātēm aktīvi reaģēja padomju drošības dienesti, tāpēc daļa partizānu grupu izvēlējās neveikt uzbrukumus, kamēr nebija sācies jauns starptautisks militārs konflikts.

Partizānu cīņu posmi

1944. gada vasara–1946. gada vasara
No 18.07.1944. Sarkanā armija karadarbības gaitā pakāpeniski pārņēma kontroli pār Latvijas teritoriju. Reokupētajos reģionos tūlītēji darbu uzsāka PSRS drošības dienestu – Iekšlietu Tautas komisariāta, NKVD (Народный комиссариат внутренних дел, НКВД) un Valsts Drošības tautas komisariāta, NKGB (Народный комиссариат государственной безопасности СССР, НКГБ СССР) nodaļas, kā arī Aizsardzības komisariāta galvenā pretizlūkošanas pārvalde Смерш (saīsinājums no Смерть шпионам!, “Nāvi spiegiem!”; “Smerš”). Šīs iestādes nekavējoties uzsāka represējamo personu arestus. Daļa represijām potenciāli pakļauto cilvēku sāka slēpties, lai netiktu apcietināti. Dažu dienu laikā reokupētajos reģionos tika uzsākta arī iedzīvotāju nelikumīga mobilizācija Sarkanajā armijā, kas līdzīgi arestiem izraisīja cilvēku pāriešanu nelegālā stāvoklī. Pagrīdē aizgājušie cilvēki pakāpeniski sāka apvienoties nacionālo partizānu grupās. Lielākajā daļā Latvijas teritorijas, kas nonāca PSRS kontrolē līdz 08.05.1945., jau kopš 1944. gada nogales norisinājās partizānu grupu veidošanās, kas pastiprinājās 1945. gada pavasarī pēc siltāku laikapstākļu iestāšanās. Partizānu grupu veidošanās Kurzemē norisinājās vēlāk, 1945. gada vasarā.

Partizānu cīņa ar okupācijas režīma spēkiem norisinājās no 1944. gada vasaras nogales. Pirmā reģistrētā sadursme ar okupācijas režīma spēkiem notika 27.08.1944. Abrenes apriņķa Šķilbēnu pagastā. Aktīva partizānu darbība Vidzemē un Latgalē sākās 1945. gada pavasara otrajā pusē un īpaši pastiprinājās 1945. gada vasarā, kad uzbrukumi padomju okupācijas režīmam visā Latvijā notika gandrīz katru dienu. Partizānu uzbrukumu galvenie mērķi bija vietējās civilpārvaldes institūcijas un to darbinieki, dažādi saimnieciskie objekti, vietējie padomju aktīvisti, drošības iestāžu darbinieki un paramilitāro palīgvienību jeb t. s. istrebiķeļu bataljonu (истребительные батальоны, padomju drošības dienestiem padotas un uz brīvprātības principa komplektētas vienības dažādu represīvo un apsardzes uzdevumu izpildei) kaujinieki. Bieži tika ieņemti pagastu centri, piemēram, Valkas un Alūksnes apriņķī 1945. gadā partizāni ieņēma deviņu pagastu centrus, turklāt divus no tiem divreiz. Nereti šajās operācijās piedalījās vairāki desmiti partizānu. Tā kā okupācijas režīms daudzviet Latvijas lauku reģionos līdz pat 1945. gada vasarai nebija spējis nostiprināties, nacionālie partizāni spēja tos daļēji kontrolēt. Unikāla epizode, kas apliecināja partizānu kustības spēku, bija Alsviķu pamiers. Tas izpaudās kā ugunspārtraukšanas režīms starp partizāniem un padomju drošības iestāžu darbiniekiem Valkas apriņķī 28.09.–09.10., kas ar nelieliem izņēmumiem tika ievērots.

Lielākā nacionālo partizānu kauja pret okupācijas režīma spēkiem visā nacionālo partizānu cīņu laikā Latvijā bija Stompaku kauja Abrenes apriņķī 02.03.1945.–03.03.1945. Tajā NKVD 143. strēlnieku pulka kaujas grupa 483 cilvēku sastāvā uzbruka Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) mītnei Stompaku purvā (starp Balviem un Viļaku), kur dzīvoja apmēram 350 cilvēki. Nacionālie partizāni spēja noturēties līdz vakara tumsai un naktī izlauzties no aplenkuma. Kaujā krita un vēlāk no ievainojumiem mira 28 partizāni, bet pretiniekam bija 46 kritušie.

Partizānu cīņu pirmajā posmā tika izveidotas arī nozīmīgākās nacionālo partizānu organizācijas, piemēram, 10.12.1944. Abrenes apriņķa Viļakas pagastā tika dibināta LNPA, savukārt 07.1945. savus statūtus pieņēma Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienība. Kurzemē 1945. gadā izveidojās Latvijas Nacionālo partizānu organizācija un Ziemeļkurzemes partizānu organizācija. Visu nacionālo partizānu organizāciju deklarētais cīņas mērķis bija Latvijas valstiskās neatkarības atgūšana, kas tika uzsvērts arī šo organizāciju dibināšanas dokumentos un statūtos. Partizānu organizāciju darbība ietvēra ne tikai militāras operācijas, bet arī propagandas darbu, kas izpaudās dažādu pagrīdes uzsaukumu, kā arī avīžu drukāšanā un izplatīšanā. Kopumā partizānu cīņu laikā Latvijā izdotas vismaz 14 dažādas partizānu avīzes.

1946. gada rudens–1949. gada marts
Līdz 1946. gada rudenim partizānu kustība bija cietusi lielus zaudējumus sadursmēs ar okupācijas režīma spēkiem. Turpmākajā laikā līdz 1949. gada sākumam notika atlikušo partizānu grupu aktivitātes samazināšanās un iekonspirēšanās, lai gaidītu jaunu militāru konfliktu un taupītu tam dzīvo spēku. Šim laika periodam raksturīga partizānu atturēšanās no lielām uzbrukuma operācijām. Tā vietā lielākoties tika uzbrukts atsevišķiem padomju režīma darbiniekiem un aktīvistiem viņu uzturēšanās vietās, kā arī pārvietošanās maršrutos. Partizānu grupas, lai atvieglotu izdzīvošanu, sadalījās mazākās grupās. Grupas ar cilvēku skaitu virs desmit kļuva par salīdzinoši retu parādību.

1946. gada rudenī izplatīta bija nacionālo partizānu masveida legalizēšanās jeb padošanās apmaiņā pret amnestiju, kas visai plaši norisinājās arī 1945. gada vasaras beigās–rudenī. Tas bija okupācijas režīma veicināts process, lai vājinātu bruņotās pretošanās kustību. Ja 1945. gadā varas iestādēm lielākoties pieteicās no iesaukuma Sarkanajā armijā izvairījušies cilvēki un tās dezertieri, kuru galvenā motivācija aiziešanai pagrīdē bija nenonākšana PSRS–Vācijas karadarbības frontē, tad 1946. gadā pārsvarā pieteicās partizāni, kuri necerēja uz drīzām pārmaiņām starptautiskajā situācijā un nebija iesaistījušies nopietnās aktivitātēs pret padomju režīmu. Daudzos gadījumos bijušie partizāni slēpa savas pagātnes gaitas drošības dienestu veiktajās nopratināšanās pirms personīgo dokumentu saņemšanas. Jauna pasaules konflikta izcelšanās gadījumā nelielās palikušās partizānu vienības potenciāli varēja darboties kā grupu kodols, kas pulcētu mežā no jauna pagrīdē aizgājušos cīnītājus.

Pētera Ābeles grupas partizāni Cēsu apriņķī 1949. gada vasarā. Fotogrāfs nezināms. Avots: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs.

1949. gada marts–1957. gads
1949. gada 25. marta deportācija izraisīja partizānu cīņu saasināšanos. No tās izbēgušie cilvēki, kuru starpā bija gan bijušie partizāni, gan iepriekš cīņās neiesaistītas personas, pievienojās mežos palikušajiem partizāniem, kā arī veidoja jaunas grupas. Turpmākā gada laikā norisinājās aktīvas nacionālo partizānu atbildes operācijas, vēršoties pret galvenajiem deportācijā iesaistītajiem vietējiem režīma darbiniekiem un aktīvistiem. Paātrinātās kolektivizācijas dēļ par mērķiem partizānu uzbrukumiem bieži vien kļuva arī kolhozu priekšsēdētāji. Samērā aktīva partizānu darbība turpinājās arī 1950. gadā, taču šajā laikā to kustība bija cietusi lielus zaudējumus un pakāpeniski apsīka. 1953. gads bija pēdējais samērā aktīvās cīņas gads, kad sadursmēs ar PSRS drošības iestāžu spēkiem gāja bojā ap 100 partizānu. Turpmākajos gados palikušie partizāni koncentrējās galvenokārt uz izdzīvošanu un daudz neatšķīrās no vienkāršiem nelegālistiem. Pēdējā partizānu sadursme notika 08.1956. starp Staņislava Zavadska (“Pans”) grupu un istrebiķeļu vienību Cesvaines rajonā. 1957. gadā okupācijas varas iestādēm padevās pēdējie zināmie nacionālie partizāni – 13.02. pieteicās piecu cilvēku lielā Mičuļu ģimene Viļānu rajonā, savukārt 13.05. ieročus nolika Pēteris Sviklāns (“Petjka”) Cēsu rajonā.

Iesaistīto pušu spēki un zaudējumi
Nacionālo partizānu rindās visu cīņu laikā atradās 12 000–13 000 cilvēku, kurus morāli un materiāli atbalstīja vismaz divreiz vairāk Latvijas iedzīvotāju. Cīņā pret nacionālajiem partizāniem Latvijā bija iesaistīti 7000–8000 padomju režīma drošības iestāžu iekšlietu karaspēka karavīri, kā arī ap 14 000–16 000 istrebiķeļu bataljonu kaujinieku. Bez šiem spēkiem 1945. gadā partizānu un nelegālistu meklēšanā Kurzemē un Latgalē tika iesaistītas arī atsevišķas Sarkanās armijas divīzijas.

Cīņās krita vai izdarīja pašnāvību 2407 partizāni, arestēti tika 5489 partizāni, no kuriem 498 cilvēkiem izpildīts nāvessods. Legalizējās 4341 cilvēks, no kuriem lielākā daļa vēlākajos gados, neskatoties uz amnestēšanu, tika arestēti vai deportēti. Precīza informācija par okupācijas režīma spēku zaudējumiem nav zināma, bet tie varētu sniegties līdz dažiem tūkstošiem kritušo un ievainoto.

Cīņu rezultāti un ietekme uz turpmāko vēsturi
Tā kā partizānu cerības uz Rietumvalstu palīdzību nepiepildījās, kustība cieta militāru sakāvi, un bruņotā pretestība tika apspiesta. Turpmākā Latvijas iedzīvotāju pretestība okupācijas režīmam izpaudās tikai nevardarbīgā veidā, taču atmiņām par bruņotās pretestības kustības pastāvēšanu bija būtiska nozīme neatkarības idejas uzturēšanā turpmākajā okupācijas laikā līdz pat neatkarības atjaunošanai.

Atspoguļojums literatūrā un kino
PSRS okupācijas gados nacionālo partizānu cīņas tika attēlotas dažādos literāros darbos un spēlfilmās, kurās partizānu kustība tika parādīta atbilstoši padomju ideoloģiskās propagandas prasībām, dēvējot tās dalībniekus par bandītiem. Partizānu cīņu tematika atainota tādos romānos kā Annas Sakses “Pret kalnu” (1948), Viļa Lāča “Vētra” (1946–1948) un “Uz jauno krastu” (1952), Arvīda Griguļa “Kad lietus un vēji sitas logā” (1964; uzņemta tāda paša nosaukuma spēlfilma, režisors Aloizs Brenčs, 1967). Partizānu cīņu tematika parādīta arī tādos padomju kinomākslas darbos kā “Trīs minūšu lidojums” (režisore Dzidra Ritenberga, 1979), “Ilgais ceļš kāpās” (režisors A. Brenčs, 1981), “Fronte tēva pagalmā” (režisors Ēriks Lācis, 1984). Pēc vēsturnieka un bijušā PSRS Valsts drošības komitejas darbinieka Jāņa Dzintara koncepcijas, 80. gados par partizānu cīņām uzņemtas režisoru Edvīna Freidenfelda un Laimas Ulmanes dokumentālās filmas “Pa vilkaču pēdām” (1985) un “Vilkaču gals” (1986).

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas par partizānu cīņām iznākušas filmas “Segvārds Vientulis” (režisors Normunds Pucis, 2014) un “Sarkanais mežs” (režisori N. Pucis un Armands Zvirbulis, 2019). Literatūrā kopš 90. gadu sākuma izdoti vairāki partizānu atmiņu krājumi, piemēram, “Uz ežiņas galvu liku” (sastādītājs Aleksandrs Kalvāns, 1993–1995), “Pretestības kustība okupācijas varām Latvijā” (sastādītājs Ivars Aļķis, 1997), “Meža meitas” (sastādītāja Sanita Bērziņa-Reinsone, 2015). Daiļliteratūras žanrā partizānu cīņas atspoguļotas Anitas Liepas romānā “Lietuvēnu laiks” (1993), Māra Runguļa detektīvstāstā bērniem ar dokumentāla apraksta elementiem “Lapsu kalniņa mīklas” (2014) un Jura Sārņa grāmatā “Pieviltie” (2015).

Avots: Reinis Ratnieks “Latvijas nacionālo partizānu cīņas”. Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/107759-Latvijas-nacion%C4%81lo-partiz%C4%81nu-c%C4%AB%C5%86as