Stompaku kauja

Stompaku kauja

Latvijas nacionālo partizānu kauja pret Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Iekšlietu Tautas komisariāta, NKVD (Народный комиссариат внутренних дел, НКВД; kopš 1946. gada – Iekšlietu ministrijas) spēkiem 02.–03.03.1945. Abrenes apriņķa Stompaku purvā – lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu cīņu vēsturē.

Kaujas iemesli

No 01.1945. Stompaku purvā atradās 10.12.1944. izveidotās latviešu nacionālo partizānu organizācijas “Latvijas Nacionālo partizānu apvienība” (LNPA) grupējums, kas apvienoja apkārtējos pagastos pagrīdē aizgājušos cilvēkus.

Lai apgādātu lielo nometnē dzīvojošo cilvēku skaitu ar pārtikas krājumiem, LNPA partizānu grupas veica regulāras pārtikas sagādes akcijas, aplaupot vietējos padomju aktīvistus. Partizāni tāpat uzbruka okupācijas režīma civilpārvaldes darbiniekiem, kā arī padomju drošības iestāžu konvojiem, lai atbrīvotu arestētos iedzīvotājus. Tā kā aktīvā nacionālo partizānu darbība apdraudēja okupācijas režīma pastāvēšanu šajā Abrenes apriņķa daļā, NKVD Abrenes apriņķa nodaļa 1945. gada februāra beigās sāka aktīvi organizēt pasākumus partizānu grupējuma iznīcināšanai.

Iemesls šai kaujai un tās unikālajam raksturam Latvijas mērogā bija arī NKVD Abrenes apriņķa nodaļas vadības neticība 1945. gada februāra beigās iegūtajai informācijai no sagūstīta LNPA partizāna par tik lielu partizānu skaitu nometnē, tāpēc operācijā iesaistītais karaspēks bija veidots no tajā brīdī uz vietas esošajiem spēkiem, kuru apmērs nebija pietiekams Stompaku purvā esošā partizānu grupējuma iznīcināšanai. Turpretim partizāni, kuri nenovēroja papildu vienību pievilkšanu tuvējā apkārtnē, neticēja, ka NKVD uzbruks grupas apmetnei tikai ar vietējiem spēkiem, tāpēc neatstāja grupējuma nometni, lai izvairītos no uzbrukuma.

Spēku lielums, sastāvs, vadītāji

Nacionālo partizānu nometnē dzīvoja apmēram 350 cilvēki, no kuriem ap 40–50 bija sievietes, bērni un veci cilvēki, kas nebija spējīgi karot. Partizānu grupējumu veidoja 18 partizānu grupas, kuru darbību vadīja LNPA komandieris Pēteris Supe.

Pret partizāniem vērstos spēkus veidoja NKVD 5. strēlnieku divīzijas 143. strēlnieku pulka 2. un 3. strēlnieku bataljona, strēlnieku vada (apbruņots ar mašīnpistolēm), mīnmetēju rotas, izlūkvada un sapieru vada apakšvienības. Operācijā tika iesaistīti arī Abrenes apriņķa t. s. istrebiķeļu (iznīcinātāju) bataljona (истребительный батальон, padomju drošības dienestiem padotas un uz brīvprātības principa komplektētas vienības dažādu represīvo un apsardzes uzdevumu izpildei) kaujinieki. Kopumā izveidotajā NKVD kaujas grupā atradās 483 karavīri. NKVD spēku operāciju formāli vadīja 143. pulka komandieris apakšpulkvedis Kuzņecovs (Кузнецов), bet kaujā iesaistītos spēkus tieši vadīja pulka 3. bataljona komandieris vecākais leitnants Paļčehs (Пальчех). Kaujas laikā 02.03. pulksten 19.30 spēku komandēšanu pārņēma 143. pulka komandiera vietnieks majors Kalojevs (Калоев).

Stompaku kaujas shēma. 1989.gads, pēc Jāņa Kozlovska liecībām

Kaujas gaita

Kauja sākās ar NKVD spēku uzbrukumu 2. marta rītā, kad partizānu nometni aplenkušā karaspēka izlūku grupa pulksten 7.30 sadurās ar partizānu ārējo sargposteni pie ceļa, kas veda uz partizānu nometni. Pulksten 8.00 NKVD karaspēka apakšvienības sāka uzbrukumu un stundas laikā ieņēma nometnes austrumu daļā esošās salas (nometnes izkārtojuma dēļ saukta par Priekšsalu) centrālo daļu.

Līdz ar Priekšsalas daļēju ieņemšanu NKVD spēku virzība uz priekšu apstājās, jo nacionālie partizāni tikmēr bija sagrupējušies aizsardzībai un izrādīja sīvu pretestību. Ar veiksmīgu ložmetējnieku un snaiperu darbību partizāniem rīta pusē izdevās neitralizēt vairākas pretinieka ložmetēju un mīnmetēju apkalpes, kas ierobežoja NKVD karaspēka tālāko uzbrukumu iespējas. Pēc neveiksmīga partizānu pretuzbrukuma starp abām pusēm izveidojās nosacīta frontes līnija, bet turpmākajā kaujas gaitā partizāni turpināja veikt nelielus pretuzbrukumus, nedaudz atspiežot NKVD spēkus. Pēc vairākiem partizānu pretuzbrukumu mēģinājumiem ap pulksten 19.30 noslēdzās Stompaku kaujas pirmā daļa. NKVD spēki pārtrauca aktīvo darbību, savukārt partizāni pēc tumsas iestāšanās gatavojās aplenkuma pārraušanai, lai atstātu nometnes teritoriju.

LNPA komandieris Pēteris Supe (“Cinītis”) 1940. gada pavasarī.

Avots: Mihalīnas Supes privātais arhīvs.

Atstājot divas sedzējgrupas nometnē, kurām līdz 03.03. pulksten 2.00 partizānu kustības maskēšanas nolūkā bija jāuztur apšaude, partizānu grupējums uzsāka atkāpšanos no nometnes teritorijas. Sākotnējie divi mēģinājumi izlauzties no aplenkuma loka bija neveiksmīgi pretinieka pretestības dēļ un tikai trešajā izlaušanās mēģinājumā ar tobrīd nometni atstājušo sedzējgrupu uguns atbalstu 200–250 cilvēkiem izdevās izlauzties no aplenkuma. Vēlāk to izdevās atstāt arī palikušajām partizānu grupām.

Līdz ar 03.03. rītausmu NKVD spēki, kuri bija papildināti ar artilēriju un strēlnieku rotu, uzsāka jaunu uzbrukumu Saliņu mītnēm, taču tajās vairs nebija neviena partizāna. Operācijas vadība nezināja par partizānu izlaušanos no aplenkuma, jo neviena no nometnes apkārtnē izvietotajām sprostgrupām nebija ziņojusi par partizānu pārvietošanos.

Pēc pavadītās dienas pagaidu nometnē, LNPA partizānu grupējums naktī uz 04.03. sadalījās sīkākās grupās, kas pārsvarā izklīda pa iepriekšējām bāzēšanās vietām savu dzīvesvietu tuvumā.

Kaujas rezultāti un iespaids uz tālāko partizānu cīņu gaitu

Nozīmīga loma Stompaku kaujas sekmīgā iznākumā bija bijušajam leģionāram kapteinim Jānim (Arvīdam?) Ozolam («Melnā bārda»). Viņš Stompaku apmetnē ieradās 1945. gada 26. februārī — tikai dažas dienas pirms nacionālo partizānu kaujas ar čekas karaspēku. Sarkanās armijas aizmugurē kopā ar adjutantu Pauli Grantiņu («Ventiņu») viņš bija palicis atkāpšanās laikā 1944. gada jūlijā. Nelegāli abi dzīvojuši Grīvas mežos Tilžas pagastā. Pēc ierašanās Stompakos kapteinis Ozols ātri iemantojis pārējo partizānu uzticību un iecelts par «Saliņu mītņu» komandantu. 2. marta agrā rītā, kad čekisti neilgā laikā bija ieņēmuši četrus bunkurus un tiem pretī stāvošajā «Žogotas» partizānu grupā sākusies panika un pat daļēja bēgšana, tieši Ozols bija tas, kas novērsa apjukumu un noorganizējis pienācīgu pretestību.

NKVD karavīrs Vasilijs Vorobjovs notikušo raksturojis šādiem vārdiem: «Bandīti ir nogalinājuši un ievainojuši daudzus mūsu karavīrus un virsniekus. Bandītiem bija iepriekš sagatavotas aizsardzības pozīcijas, un viņi mums izrādīja spēcīgu uguns pretestību, nelaižot mūs savas nometnes teritorijā. Bandīti daudzreiz pārgāja pretuzbrukumos, cenšoties mūs aplenkt un iznīcināt».

Nacionālie partizāni kaujā zaudēja 28 kaujiniekus, no kuriem 25 bija kritušie, bet 3 – vēlāk no ievainojumiem mirušie. Ievainoto skaits partizānu rindās bija 11–15 cilvēki. NKVD spēku kopējie zaudējumi kaujā bija 46 karavīri un kaujinieki.

Pēc Stompaku kaujas nekur Latvijā vairs nepastāvēja tik liels, vienkopus dzīvojošs nacionālo partizānu grupējums, taču partizāni nezaudēja spējas īslaicīgi apvienoties lielākos grupējumos, lai veiktu uzbrukumus okupācijas režīma iestādēm. Pēc šīs kaujas 03.1945. un vēlāk Ziemeļlatgalē turpinājās partizānu un padomju drošības dienestu spēku sadursmes.

Partizāniem veiksmīgais kaujas iznākums cēla bruņotās pretošanās kustības autoritāti vietējo iedzīvotāju starpā un stiprināja pašu partizānu pārliecību par savām spējām cīnīties pret okupācijas režīma spēkiem. Informācija par partizānu panākumiem Stompaku kaujā izplatījās tālāk starp partizānu grupām Latgalē un Vidzemē.

Vēstures liecības (atmiņas, dokumenti) par Stompaku nometni

Liecības par nometni un tās iekārtojumu ir sekojošas. Šobrīd vienīgā vēl dzīvā Stompaku nometnes iedzīvotāja Domicella Pundure:

“Es dzīvoju bunkurā kopā ar tēvu. Ziemā auksti nebija. Mums bija tāda maza plītiņa, kur gatavojām ēst. Sienas no baļķiem iztaisītas. Augstums tāds, ka var piecelties kājās. Un tādas nāras, kur gulēja kurš augšā, kurš apakšā. Citi bunkuri bija lielāki, citi mazāki, visādi bija. Bija tādi kur vairāk cilvēku un bija tādi, kur maz cilvēku. Bija arī zirgi. Viņiem tādas būdas sataisītas no egļu zariem. Tādās viņi stāvēja. Pie mūsu pašu bunkura bija trīs zirgi. Kaujā tie arī krita. [..] Tur jau bunkuru bija daudz. Bija pat tāds speciāls bunkurs, kur maizi cepa. Bet vispār katrā bunkurā paši gādāja par ēdienu. [..] Nebijām tur daudz, bet blakus bunkurā, kur mans nākamais vīrs Aleksandrs Pundurs dzīvoja, tur bija vairāk cilvēku un dzīvoja arī sievietes no ciema. Vispār tur vairāk jauniešu bija. [..] Nometnē pa bunkuriem sevišķi nestaigājām un citus neredzējām. Citus satikām nometnes baznīciņā un vēl šur tur. [..] Baznīciņa atradās pašā nometnē. Mans vīrs un viņa brālis bija piedalījušies taisīšanā. Tas bija neliels bunkurītis, vairāk par divdesmit cilvēkiem tur nevarēja ieiet iekšā. Varbūt arī tik daudz ne. Uz baznīcu nāca katoļi. Ne jau visi nometnē bija katoļi, bija visādi. Iekšā baznīcas bunkurītī tāds kā galds par altārīti uztaisīts. Dievkalpojumus turēja katru rītu. Un turpat arī grēksūdzes pieņēma.”

gadā rakstītās partizānu štāba apsardzes priekšnieka Jāņa Kozlovska (“Imanta”) atmiņas:

“Bunkuri bija apmēram viena trešdaļa zemē, nu tā kā būvē saimnieks pagrabu. Pie izejas bija mazs kabūzītis, priekštelpa, kurā bija vienā pusē arī aka jo grunts ūdens bija ļoti tuvu. Bunkurā dzīvoja no 20–30 cilvēku. Bija divstāvu nāras. Viens logs. Bija plītiņas kuram nu kāda bija pieejama ķieģeļu, čuguna vai vienkārši no māla ar bleķi virsū. Atceros kad Žagatas bunkurā bija raka bunkuru uzreiz veidota plīts mālā biezām sienām, kurā varēja arī trīs klaipus maizes izcept.”

Balvu novadpētnieka Zigfrīda Berķa 1999. gadā videofilmā fiksētais stāsts par Stompaku nometni:

“Bunkurs dzīvojamā telpa. No kā viņš sastāvēja. Divas trešdaļas ieraktas zemē. Viena trešdaļa ārpusē. Sienas baļķi. Četri stabi stūros. Pie durvīm atkal divi stabi. Jumta segumi viens, divi virsū. Pa virsu sūnas vai eglītes, kas kuram iznāca. [..] [Stāvot pie saimniecības bunkura (maizes ceptuves)] Redziet šis ir bunkurs, kurā varēja pat maizi cept. Tur bija krāsns. Pie manis ir pat tās krāsns saspridzinātie gabali. Čuguna. Jo, kad karaspēks [pēc kaujas – Z.T.] ienāca iekšā, spridzināja. Tātad vēlreiz atkārtoju. Divas trešdaļa iekšā, viena trešdaļa virsū. Baļķu sienas. Stabi stūros. Tālāk ir baļķu segums viena vai divas kārtas, tālāk sūnas. Bet [sienu] virsējā daļā ir lodziņš. Dažiem bunkuriem bija priekštelpa un priekštelpā aka. Ziniet lai ziemā ūdens būtu. [..] Šeit bija uzcelta baznīca. Šķilbēnu Romas katoļu draudzes mācītājs Ludvigs Štagars bija. [..] Te bija altāris, tur ieeja. Pamatīgi viņš bija nosegts. Pārējiem bija gluds segums. Šitam vairāk tā kā jumtveidīgi. Katru dienu no rīta noturēja dievkalpojumu. Salaulāja Loginu un viņa kaimiņieni, arī Loginu. [..] Tagad re kur viena bedrīte būs. Šitā, draugi, ir drūma vieta. Šitais bija tā sauktais apsardzes dienesta bunkurs. Te dzīvoja apsardzes priekšnieks Jānis Kozlovskis ar astoņiem Slucka ģimenes locekļiem. Tas sastāvēja no divām daļām. Šite ieeja, aka blakām. Būtībā kā atsevišķs skabūzis. Tālāk lielā telpa. Būtībā tā bija tiesas zāle.Šī bija štāba mītne. Šeit dzīvoja Pēteris Supe un viņa padotie. Bija stabili nostrādāts. Te krita mīnas virsū, bet divi kārtas baļķu un neko nedarīja.”

No okupācijas režīma administrācijas puses precīzāko aprakstu 1945. gada 8. martā ziņojumā LK(b)P CK pirmajam sekretāram Jānim Kalnbērziņam sniedzis LK(b)P Abrenes apriņķa sekretārs Aleksandrs Ņikonovs:

“Bandītu nometne sastāvēja no 23 „bunkuriem”, katrā bija nāras 20– 40 cilvēkiem. Viens bunkurs nepabeigts. Katram bija pārsegums 3 baļķu kārtas, logi tika izmantoti kā ambrazūras. Bija pirts, sanitārā daļa, zemnīca–baznīca, kur mācītājs Štagers noturēja dievkalpojumus. Daudzās zemnīcās tika atrasti radioaparāti. Vadoņa 7 „bunkurā” pēc iesaukas „Dūze” — radio raidītājs ar elektromotoru. Pie katra „bunkura” bija stallis četriem zirgiem, apmēram, pie tam visi staļļi bija aizpildīti. Visi „bunkuri” bija piepildīti ar dažādām grabažām, iedzīvi, priekšmetiem. Ļoti daudz izceptas maizes, katrā zemnīcā līdz 10–15 maisiem miltu, auzu, zirņu, sīpolu, maisi ar vilnu, gultas drēbes, cimdi, zeķes, kažoki, pat bērnu rotaļlietas un dāmu kurpes [..]”

Mag.hist.Normunds Jērums

Arheoloģiskās izpētes darbi Stompaku purva nacionālo partizānu nometnē

Arheoloģiskās izpētes darbi veikti no 2022.gada 1.maija līdz 2022.gada 12.jūnijam. Darbus veic Biedrības “Latviešu karavīrs” biedri:

Darbu vadītājs (arheologs) Normunds Jērums (Tērvetes vēstures muzejs),

palīgs (arheologs) Vitolds Muižnieks (Latvijas Nacionālais vēstures muzejs),

palīgs Eduards Šmits (Biedrība Latviešu karavīrs).

Saskaņā ar pakalpojuma līgumu Nr. BNP/2022/3.47/351/LI un tehnisko specifikāciju arheoloģiskās izpētes darbi norisinājās Stompaku purva partizānu nometnē “Saliņu mītnes”, Susāju pagastā, Balvu nometnē (kadastrs Nr. 38780130047), Balvu iecirkņa 806.kvartāla apgabala 144.kvartāla 11.nogabalā, tūrisma vietā, dabas liegumā “Stompaku purvi” 7.bunkurā (nometnes štāba bunkura vietā), un 20.bunkurā (apsardzes bunkura vietā).

Darbus apgrūtināja augstais grunts un lietus ūdeņu līmenis bunkuru bedrēs, ūdens dziļums pirms izsmelšanas sasniedza ap 30 cm,

Izpētes darbi 7.bunkurā (nometnes štāba bunkura vieta)

Arheoloģiskās izpētes sākumstadijā bunkura perimetrā iemērīts laukums 9 x 8 metrus platībā (kopējā platība 72 m²). Lai noteiktu bunkura augstumu atzīmes izmantots optiskais nivelieris. Iemērīts izpētes laukums, un sadalīts attiecīgi pa metram 1 x 1 m precīzu augstuma atzīmju nolasīšanai. Par relatīvā augstuma atzīmes atskaites punktu pieņemts koka celms, kas atrodas blakus bunkuram uz ziemeļiem no tā (RP 105).

Darbus apgrūtināja salīdzinoši vēsais un mitrais pavasaris ar augsto grunts, un lietus ūdeņu līmeni bunkuru bedrēs. Ūdens dziļums pirms izsmelšanas sasniedza ap 30 cm, kopumā no bunkura tika izsmelti ap 4500 litru ūdens, un veicot bunkura atrakšanas darbus bunkurs lēnām uzsūca ūdeni iespējams no apkārtējās mitrās augsnes, darba gaitā izsmelšanas darbi norisinājās visa bunkura izpētes laikā.

Lai noteiktu bunkura izmērus, izpētes darbi tika uzsākti bunkura Dienvidrietumu stūrī, atsedzot bunkura stūri un nosakot vienu no atskaites punktiem lai varētu atsegt bunkura Rietumu un Dienvidu sienu.

Dienvidrietumu stūrī atsedzās vertikālā baļķa fragmentāra daļa kurš balstījis jumta konstrukciju, un nospriegojis horizontālos bunkura sienu baļķus. Vertikālā baļķa diametrs bijis 10 -12 cm, spriežot pēc šķiedras paliekām tas bijis skuju koks (priede vai egle), Rietumsienas horizontālais baļķis bija ap 8 – 10 cm diametrā, pēc saglabājušas mizas varēja noteikt ka baļķis bijis bērzs. Arī Dienvidu sienas vertikālais baļķis bijis bērzs, tā diametrs ap 10 cm. Paralēli bunkura Rietumu sienas horizontālajam baļķim atstatus ap 25 – 30 cm gulēja vēl viens baļķis 8 cm diametrā. Nav nosakāms vai minētais baļķis ir bijis no jumta konstrukcijas, vai no bunkura Rietumu puses sienas daļa.

Bunkura Ziemeļrietumu pusē arī tika atsegts Vertikālais balsta baļķis 15 cm diametrā (skujkoks), kurš nospriegojis bunkura Rietumu un Ziemeļu sienu, un iespējams kalpojis kā viens no jumta konstrukcijas balsta baļķiem.

Vāji saglabājies tika atsegts arī Ziemeļaustrumu stūra vertikālais baļķis kura diametrs ir bijis ap 10 cm (skujkoks). Vāji saglabājies arī Ziemeļu puses sienas horizontālais baļķis ai vertikālā baļķa.

Bunkura Austrumu puses daļā horizontālā sienas baļķa fragmenti atklāti tikai Dienvidaustrumu stūrī, bet no vertikālā baļķa paliekas nebija saglabājušās, iespējams šajā stūrī vertikālais baļķis bijis no lapu koka. Pie Austrumu sienas viss mazāk saglabājušās paliekas no bunkura iespējams saistīts ar šajā pusē augošajiem lielajiem kokiem, kuru saknes gadu gaitā ir uzsūkušas visu organisku.

Pie Austrumu sienas tika konstatēta bedre (aptuvenie izmēri 0.8 x 1.3 m) pie bunkura izejas, kura pieminēta aculiecinieku atmiņās. Bedre kalpojusi grunts un purva ūdeņu izsmelšanai (Iespējamais bedres dziļums ap 20 cm). Galvenā ieeja bunkurā bijusi Austrumu pusē, par ko liecina profilā ap 1m platais padziļinājums. Pie ieejas tika atrastas dzelzs durvju eņģes un aizbīdnis.

Atsegt pilnībā galveno ieeju nebija iespējams jo līdzās ieejai aug liels koks, bojājot sakņu sistēmu koks var aiziet bojā. Ņemot vērā bunkura atrašanos vietu – dabas liegumā, tika pieņemts lēmums koka saknes nebojāt. Ieejas atsegšana nebija nepieciešama, jo ieejas platums ir nolasāms profilā, ap 1.0 – 1,1 m.

7.bunkura situācijas plāns (N.Jēruma zīmējums)

Atsedzot bunkura grīdu, kas šķiet bijusi klāta ar zariem un neliela diametra kociņiem 3-5 cm diametrā, starp grīdas seguma kociņiem tika atklāts liels skaits sabirušas degušas un sprāgušas munīcijas paliekas, un dažādas neliela izmēra sadzīves priekšmetu fragmentāras daļas. Grīda segums bijis ap 5 – 8 cm biezs, konstatēts arī liels ogļu daudzums kas liecina ka bunkurs ir dedzis. Jāpieņem ka daļa uz grīdas trūdējošas un degušās koksnes ir arī jumta fragmentārās daļas kas degšanas vai bunkura trūdēšanas procesā sakritušas uz bunkura grīdas. Noņemot trūdu kārtu atsedzās sarkanais māls, neskarta pamatzeme.

Bunkurā netika konstatēta mūra vai māla krāsns paliekas, arī akmeņi bunkurā netika atrasti, kas liecina ka bunkurā bijusi ierīkota čuguna kara krāsniņa, vai krāsniņas kādas izmantoja Vācu un Sarkanās armijas telšu apsildei Pirmajā un Otrajā Pasaules karā.

SECINĀJUMI

Arheoloģisko izpētes darbu laikā noskaidrots ka bunkura izmēri ir bijuši 5,80 x 4,70 m (kopējā platība 27.26 m²), bunkurs ir iedziļināts salas pamatzemē 60 – 70 cm dziļumā.

Bunkura stūros atradušies vertikāli baļķi no skuju kokiem – 3.gab, viens no lapu koka ar kopējo diametru no 10 – 15 cm.

Horizontālie baļķi bijuši neliela diametra, 8 – 10 cm, pamatnē likts berza koks.

Bunkuram ir bijušas divas izejas, galvenā izeja kuras platums ir bijis 1,0 -1,1m atradusies bunkura Austrumu malā, bet rezerves izeja bijusi ierīkota bunkura Ziemeļu sienā 0,7 – 0,8 m platumā.

Bunkuram bijusi ar zariem un neliela diametra līdz 5 cm kokiem ieklāta grīda, kur pie Austrumu izejas ierīkota neliela bedre grunts un purva ūdeņu uzkrāšanai un izsmelšanai (0,8 – 1,3 m). Domājams bedre bijusi ar paceļamu lūku (vāku) ūdens izsmelšanai.

Arheoloģiskās izpētes laikā atrastie priekšmeti 7. zemnīcā

N.p.k.	Priekšmeta nosaukums	Materiāls	Vienību skaits
1.	Aizbīdnis	dzelzs	2
2.	Durvju eņģes	dzelzs	2
3.	Sieviešu pulkstenis	Misiņš, zelts, dzelzs	1
4.	Nenosakāms priekšmets ?	Dzelzs	4
5.	Stieple	Varš	1
6.	Poga	alumīnijs	1
7.	Monēta (kapeika 1941.g.?)	misiņš	1
8.	Zaļas stikla pudeles fragmenti	stikls	7
9.	Brūnas stikla pudeles fragmenti	stikls	7
10.	Baltas stikla pudeles fragmenti	stikls	5
11.	Radio aparāta fragments ?	bakelīts	1
12.	Patronu fragmenti, daļas, čaulītes	Misiņš, svins	32
13.	Dzijas rullītis	Vilna	1
14.	Sprādze	Alumīnijs	1
15.	Gumijas priekšmets ?	Gumija	1
16.	Militārā katliņa daļa	Alumīnijs un dzelzs	1

Pēc abpusējas vienošanās visi atrastie priekšmeti tiks nodoti Viļakas novadpētniecības muzejam ekspozīcijas, vai stenda ierīkošanai par Stompaka purva Nacionālo partizānu nometni

1.att. 7.bukurs. Skats uz Dienvidiem, pirms bunkura izsmelšanas 07.05.2022.(N.Jēruma foto)

2.att. 7.bukurs. Skats uz Dienvidaustrumiem, pēc bunkura izsmelšanas 08.05.2022.(N.Jēruma foto)

3.att. 7.bukurs. Skats uz Dienvidiem, dienvidu, austrumu un rietumu atsegtie profili 15.05.2022.(N.Jēruma foto)

4.att. 7.bukurs. Skats uz Ziemeļiem, ziemeļu puses atsegtie profils 15.05.2022.(N.Jēruma foto)

5.att. 7.bukurs. Ziemeļu – Rietumu bunkura stūris, attēlā redzams stūra vertikālā staba paliekas ar ziemeļu un rietumu sienas horizontālo bērza baļķu paliekām 15.05.2022.(N.Jēruma foto)

6.att. 7.bukurs. Rietumu puses bunkura mala ar baļķu paliekām 15.05.2022.(N.Jēruma foto)

7.att. 7.bukurs. Skats Ziemeļrietumu virzienā, attēlā redzami baļķi gar bunkura rietumu sienu, un rezerves izeja bunkura Ziemeļu pusē

15.05.2022.(N.Jēruma foto)

8.att. 7.bukurs. Skats Ziemeļu virzienā, attēlā redzamas baļķu paliekas gar Rietumu bunkura sienu, un vertikālā baļķa paliekas Ziemeļrietumu stūrī 15.05.2022.(N.Jēruma foto)

9.att. 7.bukurs. Skats Austrumu virzienā, attēlā redzamas baļķu paliekas gar Ziemeļu bunkura sienu, un vertikālā baļķa paliekas Ziemeļrietumu stūrī 15.05.2022.(N.Jēruma foto)

10.att. 7.bukurs. Skats Ziemeļu virzienā, attēlā redzama rezerves izeja bunkura ziemeļu pusē 15.05.2022.(N.Jēruma foto)

11.att. 7.bukurs. Skats Ziemeļrietumu virzienā, attēlā redzama bunkura pamatzeme ar noņemto grīdas segumu, pie rietumu un ziemeļu sienas redzamas bunkura sienu pirmā vainaga baļķu paliekas ar vertikālā staba paliekām bunkura stūrī 15.05.2022.(N.Jēruma foto)

12.att. 7.bukurs. Skats Ziemeļu virzienā, attēlā redzama bunkura pamatzeme ar grīdā ieraktu bedri bunkura austrumu pusē grunts ūdeņu izsmelšanai pie austrumu galvenās ieejas 15.05.2022.(N.Jēruma foto)

13.att. 7.bunkura Ziemeļu puses rezerves ieejas profils, skats Ziemeļaustrumu virzienā 15.05.2022. (N.Jēruma foto)

Izpētes darbi 20.bunkurā (sardzes bunkurs)

Arheoloģiskās izpētes sākumstadijā bunkura perimetrā iemērīts laukums 7 x 6 metri ar kopējo platību 42 m². Lai noteiktu bunkura augstumu atzīmes izmantots optiskais nivelieris. Iemērīts izpētes laukums, un sadalīts attiecīgi pa metram 1 x 1 m precīzu augstuma atzīmju nolasīšanai. Par relatīvā augstuma atzīmes atskaites punktu pieņemts koka celms, kas atrodas blakus 7. bunkuram uz Austrumdienvidiem no 20.bunkura (RP 0.60).

Darbus apgrūtināja zemnīcas atrašanās vieta, saliņas rietumu puses perifērija (nogāze). Uzsākot darbus zemnīcā bija 0,5 metri dziļš ūdens kuru pirmo reizi izsmēla Balvu novada pašvaldības darbinieki, bet ņemot vērā zemnīcas iedziļinājumu pamatzemē, kas sakrīt ar purva ūdens līmeni, un nokrišņus, ūdens atkārtoti ātri piepildīja zemnīcu. Kopumā lai veiktu arheoloģiskās izpētes darbus bunkura bedri nācās izsmelt atkārtoti vēl divas reizes, kopumā izsmeļot ap 4000 litru ūdens. Veicot bunkura atrakšanas darbus ūdens līmenis bunkurā pakāpeniski cēlās, iespējams no apkārtējās mitrās augsnes, un purva ūdens, darba gaitā izsmelšanas darbi norisinājās visa bunkura izpētes laikā.

Lai noteiktu bunkura izmērus, izpētes darbi tika uzsākti bunkura Dienvidrietumu stūrī. Bunkura stūris atsegts lai noteiktu vienu no atskaites punktiem, atrastu liecības par konstrukcijām bunkura stūrī, un nepieciešamo atskaites punktu Dienvidu un Rietumu bunkura sienas izpētē. Tas nosakāms pēc koka konstrukciju atrašanas vietu un bunkura grīdas paliekas mālā.

Noņemot sakritušo lapu un trūdu kārtu pie zemnīcas Dienvidu sienas atsedzās vesels nesatrūdējis skujkoku baļķis 4,0 metru garumā (baļķa diametrs visā garumā ap 15 cm). Turpinot baļķa atsegšanas darbus tika konstatēti vēl trīs vertikālie stabi zem baļķa, kuri balstījuši vertikālo sienu, vai jumta konstrukciju. Degot, vai trūdēšanas procesā sagrūstot zemnīcas sienām vertikālie balsti sagāzušies zemnīcā uz Ziemeļu pusi, bunkura centra virzienā. Vertikālo stabu galiem nedaudz paceļot, un izvirzot horizontālās sienas baļķus uz zemnīcas centru. Dienvidrietumu sienas stūrī tika fiksēta stūra vertikālā baļķa fragmentāra daļa 40 cm garumā, kas balstījusi zemnīcas Dienvidrietuma stūri, un jumta konstrukciju.

Pie zemnīcas Dienvidu sienas ar iespaidīgiem izmēriem izceļas vidējais vertikālais balsts, kurš atradies zemnīcas Dienvidu sienas centrā. Vertikālā balsta izmēri ir 2,0 m garumā, un 0,27 m platumā. Vertikālais balsts bijis aptēsts no vienas puses, vai bijusi aptēsta arī balsta otra puse nebija nosakāms, jo baļķis bija stipri satrūdējis..

Jāatzīmē ka no centrālā balsta Austrumu virzienā pie Dienvidu sienas fiksēti vēl trīs balsti, kas balstījuši sienu ar jumta konstrukciju, vai tikai sienu. Pārējo balstu diametri bija nelieli 10 – 15 cm.

Zemnīcas Rietumu sienas pusē atklātas viena horizontālā baļķa fragmentāras paliekas. Pēc baļķa novietojuma varēja fiksēt ka baļķis neatrodas sākotnējā vietā, bet tas laika gaitā nobīdījies no sākotnējā stāvokļa aptuveni par 0.3 m zemnīcas centra virzienā, laika gaitā Rietumu sienas māla masas nogruvuma ietekmē.

Zemnīcas Ziemeļu sienas Austrumu pusē vēl saglabājies padziļinājums pamatzemē, kas liecināja par kādreizējo izejas atrašanos vietu. Kā noskaidrojās izpētes gaitā, izejas vieta apstiprinājās. Kā daļa no pakāpiena izmantots laukakmens aptuveni 30 cm diametrā. Šī izeja uzskatāma par rezerves izeju, jo galvenā izeja fiksēta zemnīcas Austrumu daļā. Bez izejas bunkura Ziemeļu daļā fiksēti arī sienu horizontālo baļķu paliekas. Šķiet vairums baļķu ir bijuši no lapu koka – bērza.

Interesants atklājums atsedzās pie zemnīcas Austrumu sienas. Sākotnēji atsedzot zemnīcas Austrumu puses sienu tika pamanīts ka bunkurā no Austrumu puses it kā ir bijis neparasts nogruvums, uz zemnīcas centra pusi. Bet tik ievērojamas zemes un māla masas daudzums vienā vietā radīja neizpratni par tā izcelsmi un nozīmi. Pakāpeniski atrokot un atsedzot Austrumu puses sienu no Ziemeļu puses tika konstatēts, ka grīdas segums un sienu fragmentārās daļas beidzas līdz ar eventuālo uzbērumu (nogruvumu) Austrumu sienas daļā. Analoģiska situācija bija atrokot Austrumu sienu no Dienvidu puses atduroties pret zemes nogurumu, vertikālo baļķu un grīdas seguma trūdu kārta izbeidzās.

Aplūkojot rūpīgāk zemes nogruvumu varēja vāji saskatīt neparastus izciļņus, kas līdzinājās iespējams no zemes un māla masas veidotiem pakāpieniem. Rūpīgi un lēnām atsedzot šo nogruvumu tika konstatēts ka tas ir neskarts, bet zemnīcas būvniecības laikā atstāts māla masas veidojums, kas izrakts kā pakāpieni kas ved uz bunkuru. Atsedzot šo veidojumu tika fiksēts salīdzinoši labi saglabājies pirmā pakāpiena grīdas dēlis. Pakāpienu platums aptuveni 1,0 m, pakāpienu fiksētais skaits – 3, pakāpienu augstums 25 – 30 cm. Līdzās pakāpieniem Austrumu sienas Dienvidu pusē tika fiksēts viens stipri trūdējis horizontālais sienas baļķis.

20.zemnīcas situācijas plāns (N.Jēruma zīmējums)

Līdzīgi kā 7. Zemnīcā, arī 20.zemnīcā pie rezerves izejas atklāta neliela bedre gruntsūdeņu izsmelšanai. Bedres aptuvenie izmēri 30 x 40 cm. Grīda līdzīgi kā 7. Zemnīcai veidota no zariem un neliela diametra kociņiem, šķiet izmantoti arī egļu zari ar skujām.

Iespējams daļa no atrastajiem baļķu fragmentiem bunkura iekšpusē ir daļas no jumta konstrukcijas. 20.zemnīcā bija fiksējams liels skaits fragmentāru baļķu palieku, bet sadzīves priekšmetu vai militāra rakstura atradumu bunkurā praktiski nebija. Tika atrasta viena nagla, un divas fragmentāras patronu čaulītes. Iespējams mazais atradumu skaits saistīts ar mantraču darbību.

SECINĀJUMI

Arheoloģisko izpētes darbu laikā noskaidrots ka bunkura izmēri ir bijuši 4,80 x 4,00 m (kopējā platība 19.2 m²), bunkurs ir iedziļināts salas pamatzemē 100 – 110 cm dziļumā.

Bunkura stūros atradušies vertikāli baļķi no skuju un lapu kokiem, ar kopējo diametru no 10 – 15 cm. Pie Dienvidu sienas centrā fiksēts vertikālais balsts 2 metri garumā, un 27 cm platumā, sienas un jumta konstrukciju balstīšanai. Pie Dienvidu sienas bez stūru vertikālajiem balstiem, un centrālo balstu konstatēti vēl divi vertikālie balsti.

Horizontālie baļķi bijuši neliela diametra, 10 – 15 cm, pamatnē likts lapu un skuju

Bunkuram ir bijušas divas izejas, galvenā izeja kuras platums ir bijis 1,0 -1,1m atradusies bunkura Austrumu malā, bet rezerves izeja bijusi ierīkota bunkura Ziemeļu sienā 0,7 – 0,8 m platumā.

Bunkuram bijusi ar zariem, iespējams egļu zariem un neliela diametra līdz 5 cm kokiem ieklāta grīda, kur pie Ziemeļu izejas ierīkota neliela bedre grunts un purva ūdeņu uzkrāšanai, un izsmelšanai (0,3 – 0,4 m). Domājams bedre bijusi ar paceļamu lūku (vāku).

Pie Austrumu sienas izejas ir tikušas ierīkotas kāpnes (100 cm platumā) no māla klona, pie pirmā pakāpiena uz zemnīcas grīdas atrasts ieklāts skujkoka dēlis.

Abos bunkuros pie rezerves izejām konstatētas patronu čaulītes lielākā skaitā, iespējams šīs izejas nelielās vērtnes izmantotas kā ambrazūras strēlniekiem aizstāvot nometni cīņas laikā.

14.att. 20.bukurs. Skats uz Ziemeļrietumiem, pirms bunkura izsmelšanas 07.05.2022.(N.Jēruma foto)

15.att. 20.bukurs. Skats uz Rietumiem, pirms bunkura izsmelšanas 22.05.2022.(N.Jēruma foto)

16.att. 20.bukurs. Skats uz Rietumu puses zemnīcas profilu11.06.2022.(N.Jēruma foto)

17.att. 20.bukurs. Skats uz Dienvidrietumu zemnīcas stūri, attēlā redzams labi saglabājies Dienvidu sienas pirmais vertikālais baļķis (11.06.2022.(N.Jēruma foto)

18.att. 20.bukurs. Skats uz Ziemeļiem, Ziemeļu puses zemnīcas atsegtais profils ar rezerves izeju 22.05.2022.(N.Jēruma foto)

20.att. 20.zemnīcas Ziemeļaustrumu stūris ar redzamu neatsegtu kāpņu konstrukciju zemnīcas sienā Austrumu pusē 11.06.2022.(N.Jēruma foto)

21.att. 20.zemnīca, skats Dienvidu virzienā, attēlā redzams labi saglabājušais Austrumu zemnīcas sienas pirmais baļķis, un vēl neatsegtā izejas kāpņu konstrukcija pie Austrumu sienas 11.06.2022.(N.Jēruma foto)

22.att. 20.zemnīca, skats Dienvidu virzienā 11.06.2022.(N.Jēruma foto)

23.att. 20.zemnīca, skats Dienvidu virzienā pēc trūdu noņemšanas atsedzās zemnīcas koka daļas, jumta konstrukcijas detaļas, un vertikālie balstu stabi ar horizontālajām sienu konstrukcijām 11.06.2022.(N.Jēruma foto)

24.att. 20.zemnīca, skats Ziemeļu virzienā, attēlā redzamas Dienvidu sienas koka konstrukcijas, horizontālais baļķis ar trīs balsta baļķiem kuri noslīdējuši uz zemnīcas centra pusi Ziemeļu virzienā 11.06.2022.(N.Jēruma foto)

25.att. 20.zemnīca, skats Austrumu virzienā, attēlā redzama Austrumu sienas izejas kāpņu konstrukcija, mālos veidoti pakāpieni, un dēlis uz pirmā pakāpiena zemnīcas grīdas līmenī 11.06.20220.(N.Jēruma foto)

26.att. 20.zemnīca, skats Ziemeļu virzienā, attēlā redzama Austrumu sienas izejas kāpņu konstrukcija, mālos veidoti pakāpieni, un dēlis uz pirmā pakāpiena zemnīcas grīdas līmenī sānskats 11.06.20220.(N.Jēruma foto)

27.att. 20.zemnīca, skats Austrumu virzienā, attēlā redzama Austrumu sienas izejas kāpņu konstrukcija, mālos veidoti pakāpieni, un dēlis uz pirmā pakāpiena zemnīcas grīdas līmenī, pretskats 11.06.20220.(N.Jēruma foto)

28.att. 20.zemnīca, skats Dienvidu virzienā, skats pēc zemnīcas grīdas attīrīšanas un trūdu novākšanas 12.06.20220.(N.Jēruma foto)

Arheoloģiskās izpētes laikā atrastie priekšmeti 20. zemnīcā

N.p.k.	Priekšmeta nosaukums	Materiāls	Vienību skaits
1.	Nagla	dzelzs	1
2.	Patronu čaulītes	misiņš	2