Īles kauja

(Modris Zihmanis)

Jelgavas apriņķa Lielauces pagasta Īles un Zebrenes tuvumā 300 m ziemeļos no “Priedīšu” mājām bāzējās Kārļa Kraujas apvienotā latviešu – lietuviešu 30 partizānu grupa. Viņi savai mītnei bija izvēlējušies un izveidojuši 45 m garu pazemes bunkuru ar vairākām ejām.

1949.gada 17.marta agrā rīta tumsā čekas sevišķo uzdevumu karaspēka 36. kājnieku pulka trieciengrupa 150 cilvēku sastāvā NKVD virsnieka vadībā tuvojās “meža brāļu” mītnei. Zemnīcā atradās 24 partizāni. Uzbrukuma dienā bunkurā nebija komandiera: Kārlis Krauja un Jūlijs Krusts ar diviem partizāniem bija aizgājuši pie attālāk dzīvojoša kurpnieka. Uzbrukumu sīki aprakstījis kaujas aculiecinieks Modris Zihmanis. Lūk. viņa teiktais:

“Naktī bunkurā atgriezās pieci lietuvieši (no septiņiem), kuri novēroja krievu karspēka automašīnu kustību uz Jelgavas – Auces šosejas.

Pulksten četros atskanēja trauksmes zvans. Pēc pāris desmit minūtēm posteņa vīri jau atklāja automātu uguni. Alfrēds Šķēle (“Dionijs”) steidzas ar rokas ložmelēju MG-42. Atgāza bun­kura vāku un raidīja ložu kārtas, kamēr ievainots atkrita ejā.

Ielencēju lodes sijājās kā zirņi un sašķaidīja bunkura vāku. Partizāni ieceļ ložmetēju bun­kurā, lai tas netraucētu mest rokas granātas. Kad tas izdarīts, šaušana pieklust. Tūliņ atkal ierejas krievu ložmetēji un automāti, jo izmestās granātas tos neaizsniedz. Laiks iet.

Tā kā apkārtne ir nominēta, partizāni nostājas pa diviem bunkura ejā, lai pēc mīnu iedar­bināšanas dotos triecienā un izlauztos no bunkura, kamēr vēl rīta krēsla. Ir izliktas pavisam 12 mī­nas. Vīri pievieno akumulatoru mīnu sadales dēlim. Atskan grandiozi sprādzieni, bunkurs it kā palecas, no griestiem birst smiltis. Džinkst ausīs. Ārā dzirdami vaidi. Atkal sāk džinkstēt lodes. Izlauz­ties nav iespējams. Benedikts nokomandē lietuviešus pielādēt pusautomātiskās šautenes SVT-IO un uzsākt pozīciju karu.

Pēcpusdienā nolemjam rakt zemē jaunu eju un ar 82 mm mīnmetēju izcirst sev ceļu, jo mūsu rīcībā ir 30 mīnas. Taupām patronas. Ienaidnieks sasalušajā zemē nevar ierakties, tāpēc iz­manto mīnu izrautos krāterus. Ievaino Miku. Esam pa trīs katrā ejā. Izsviežam pa rokas granātai. Ievainotais Šķēle lūdz, lai viņu nošauj. Ejā ienāk Harijs Jākabsons, iziet no tās caur lūku un, izslējies visā augumā, raida tiešā tēmējumā garas mašīnpistoles kārtas. Viņš turas taisni, līdz ložmetēja kārta to burtiski nogriež, un viņš nedzīvs atkrīt atpakaļ. No izšautām patronām bunkurā sākam paši smakt savās pulvergāzēs. Pieplokam zemei atelpoties. Dāži vemj. Lietuvietim Smilgām nervu šoks. Lietuvietis Klonis paziņo, ka viņš nošausies. Atskan šāviens un smags kritiens. Mūsu “Mičmanis” – Pēteris Kļaviņš arī nošaujas.

Spēcīga detonācija bunkura griestos. Tajos paveras caurums, ienesot svaiga gaisa strāvu. Pa spraugu iekšā lejas benzīns un krīt rokas granātas. “Miks” – Voldemārs Siliņš nokrīt kā pļauts. Platais – kontuzēts. Ārā atskan balsis abās valodās, lai lienam ārā. Gaisma ejas, tuneļa galā. Lie­nam uz to. Esam ārā. Karavīri ielaiž bunkura lūkā, uz rokām turēdami, kādu zaldātu. Īsa mašīnpis­toles kārta, un ielaistais zaldāts nedzīvs tiek izvilkts ārā. Tas mūsu pavāra – Koha darbs. Kamēr sa­sien rokas, dzirdama vēl īsa kārta. Kohs izdzēš savu dzīvību.”

Kaujā tika nogalināti 15 partizāni un sagūstīti 9 partizāni. VDM sastādītais akts liecina, ka čekisti ieguvuši šādus ieročus: 82 mm mīnmetēju, vienu balsta ložmetēju, vienu rokas ložme­tēju, 11 automātus, 9 šautenes, 5 pistoles.

 

Bunkurs

Bunkura vieta tika izvēlēta meža masīva paugurainā apvidū. Vienu no pauguriem izrokot, bet velēnas kārtu pirms tam rūpīgi pārnesot un saglabājot, izraktās zemes viegli izlīdzinot gar malām dažu metru rādiusā. Bunkura dzīvojamās telpas aptuvenie izmēri bija 9 x 6  m Jumta daļa tika pārsegta ar trīs kārtu skujkoku baļķu pārsegumu. Papildus hidroizolācijai bunkura pārsegums tika nosegts ar papi, un pārklāts ar iepriekš rūpīgi noņemto velēnu. Austrumvirzienā bunkuru aizsargāja mitrs purvājs, padarot minēto debess pusi praktiski nepieejamu. Bunkura dzīvojamās telpas  dienvidpusē bija ierīkota apkures krāsniņa ar dūmeni, kur dūmenis bija izveidots no trupējuša koka, ar cauru serdes daļu. Tāpat bunkurā tika izrakta aka, no kuras ieguva dzidru dzeramūdeni. Bunkura dzīvojamās telpas dienvidu galā tika ierīkota 9 m gara rezerves izeja kura netika izmantota līdz uzbrukuma dienai, bet tuneļa kreisajā pusē atradās ierīkota tualete. Dzīvojamās telpas otrā galā, ziemeļu pusē atradās  15 m gara pazemes eja ar lūku pie kuras visu laiku atradās postenis ar diviem vīriem sardzē. Pie radiofona atradās pults ar palaišanas mehānismu, kurš iedarbina ap bunkuru izvietotās mīnas aplenkuma gadījumā. Garās ejas kreisajā pusē dažus metrus no dzīvojamās telpas atradās neliels padziļinājums sienā, kurš tika izmantots kā pārtikas noliktava, tur tika novietots arī vācu mīnmetējs.

 

Īles nacionālo partizānu aprēķinātā pārtikas deva uz vienu grupas dalībnieku :

 Ziemas 5 pārziemošanas mēnešiem tiek rēķināts gaļas tauku patēriņu produktu 140 g dienā uz cilvēku, kas mēnesī sastāda 4,2 kg un piecos 21kg, uz kopējo skaitu 30 grupas dalībniekiem nepieciešams 630 kg gaļas. No padomju cūku fermas nolaupītās cūkas tiek sadalītas un sakausētas skrandžos. Tas sapildīts alumīnija piena kannās, pirms tam dzesējot ūdenī. Kannas tiek blīvi noslēptas un noraktas dažādas vietas zemē.

 

Bunkura enerģijas avots – ritenis ar ģeneratoru

Bunkura dzīvojamās telpas DA stūrī pie gala sienas atradās “apakšstacija”-  velosipēds ar paceltu aizmugures riteni. Pie tā bijis piestiprināts dinamo ģenerators ar akumulatoru uz bagāžnieka. Uz balta staba uzraksts :”Darbs kas ne vienam nepatīk ” , ar piestiprinātu pie sienas grafiku ar grupas dalībnieku vārdiem. Lai nodrošinātu apgaismi bunkurā, jāmin pedāļi 10 minūtes, pedāļi minas “smagi”. Pedāļu mīšana notur grupas dalībnieku kājas vajadzīgajā fiziskajā kondīcijā garajos ziemas mēnešos.

 

Ikdienas nodarbes bunkurā 

Pie tā paša staba kur piekārts grafiks ar mīšanos uz riteņa, atrodas plauktiņš ar radiofonu. Grupas dalībnieki vakaros klausās ziņas un mūziku. Ikdienā virtuvē darbojas divi vīri, jo kartupeļus vien jānomizo paris spaiņu. Jāsaskalda un jāizžāvē malka, jo tā nedrīkst dūmot. Drēbes mazgā reizi nedēļā kad iekrīt dežūra virtuvē, jo to izkarināt un žāvēt var tikai dežūras laikā pie plīts. Kad krekliņš izžuvis, tās vīles tiek ieziestas ar tolu- sprāgstvielu, kas atbaida utis un blusas. Ēdiens tiek gatavots tumsā, lai ienaidnieks neredz paceļamies dūmus gaisā. Astoņos no rīta brokastis, astoņos vakarā vakariņas. Pusdienās kad plīti nekurina – taukmaize ar liepziedu teju, kas uz plīts vēl silta. Brīvajā laikā tiek pārlādēta munīcija, tīrīti un izgreznoti ieroči ar no Rīgas atvestām sudraba monogrammām, kuras izlietas no latiem. Tās tiek iestrādātas pistoļu bakelītu spalos un triecienšauteņu laidenēs.  Lietuvieši īsina laiku ar pokera spēli, latvieši tiem dažkārt pievienojas.

Pulksten  22.00 ir vakara junda, vīri nostājas ierindā ejiņā starp gultām un galda malu, galda kreisajā pusē latvieši, bet labajā lietuvieši. Ieņemot miera stāju vīri nodzied “Svēts mantojums”, jo tā ir “Kārļa Kraujas” grupas himna, paliekot miera stājā latvieši nogaida kamēr lietuvieši nodzied savu himnu. Grupas dalībnieki pie miera dodas uzlādēti un ar pacilātu noskaņu. Lietuvieši būdami ticīgi pēc himnas noskaita arī lūgšanu. Līdz pulksten 23.00 daži vel lasa vai klausās mūziku, dažs mācās akordeonspēli, pēc tam tiek izdzēsta gaisma, pie posteņizejas paliek neliela spuldzīte