Brāļu Pormaļu nacionālie partizāni “Vilkaču” grupa
Nacionālo partizānu karš, kas Latvijā turpinājās līdz pat pagājušā gadsimta 50. gadu vidum un aptvēra lielu daļu tās teritorijas, negāja garām arī Sēlijas novadam, kur Seces un Sēlpils pagastos jau kopš 1944. gada rudens, spītējot padomju okupācijas režīma varas iestādēm un vietējiem kolaborantiem, divus gadus aktīvi darbojās brāļu Pormaļu partizānu grupa “Vilkači”.
Brāļu Pormaļu nacionālo partizānu grupa izveidojās 1944. gada rudenī, kad Paulis un Jānis Pormaļi vācu armijas pretizlūkošanas grupas “Cepelīns” (Zeppelin) sastāvā, šķērsojot frontes līniju pie Kokneses un Bebru pagastā pārejot Daugavu, atgriezās dzimtajā Jēkabpils apriņķa Seces pagastā.
“Vilkači” 1945.gada augustā nodibināja sakarus ar citām mežabrāļu grupām, un sapulcē pie Jersikas pilskalna Pauls Pormalis saņēma uzdevumu organizēt Jēkabpils nacionālo partizānu pulku. Viņš tika norīkots par pulka komandieri ar segvārdu “Pēteris Selga”, un saņēma tiesības nēsāt pulkveža uzplečus (melni ar divām lielām zvaigznēm un nacionālo lenti).
1944. gada rudenī partizānu grupa “Vilkači” bija gatavi uzsākt partizānu karu frontes aizmugurē. Mērķtiecīgie un drosmīgie cīnītāji Brāļi izbūvēja vairākus bunkurus, lai varētu sekmīgi pārlaist ziemu, kā arī nodrošināt mitekli partizāniem, kuru skaits pakāpeniski palielinājās – daudzi no vietējiem iedzīvotājiem nonāca mežā, izvairoties no padomju drošības iestāžu represijām.
1945. gada februārī partizāni novērsa “Staņģu” māju saimnieku Kļavinsku apcietināšanu, uzbrūkot čekistu grupai pie Vīgantes skolas.
1946. gada 22. maijā partizāni sagūstīja un piesprieda nāves sodu Seces MTS direktoram Kārlim Tauriņam, kurš bija aktīvi piedalījies 1941. gada 14. jūnija deportācijās un tagad pēc atgriešanās no Krievijas atkal draudēja latviešiem ar izsūtīšanu uz Sibīriju.
1947. gada vasarā partizāni vērsās arī pret padomju varas organizēto Seces mežu izciršanu, vairākkārt ar ieročiem rokās izgaiņājot uz meža darbiem Kuces silā norīkotos šķūtniekus ar vietējo partordzi Turčinu priekšgalā. Izplatīta bija arī dzelzceļa sliežu, kā arī lauksaimniecības tehnikas bojāšana, sabotējot labības kulšanu. Valsts svētkos partizāni augstākajās vietās izkāra pašizgatavotus Latvijas valsts karogus. “Vilkaču” grupā pulcējās vismaz divdesmit trīs cīnītāji, tikpat lielu skaitu padomju drošības iestādes represēja kā partizānu atbalstītājus, kas bija piegādājuši viņiem ieročus, apģērbu un pārtiku.
Brāļu Pormaļu partizānu grupa meža apstākļos laida klajā arī vairākus nelegālā laikraksta “Vilkaču Sauciens” numurus. Līdz šim gan ir izdevies apzināt tikai vienu no tiem, kurš iespiests 1945. gada augustā. Apjomā nelielā, tikai divas lappuses biezā partizānu avīze iznāca ar devīzi “Tēvzemes brīvībai”. Kā tās izdevējs ir parakstījies latviešu nacionālo partizānu kaujas vienības štābs “Vilkači”. Mūsdienās ir izdevies noskaidrot, ka laikraksta redaktors bija Seces pagasta iedzīvotājs Jānis Brenards, kurš pievienojās brāļu Pormaļu partizānu grupai 1945. gada vasarā.
Lai ierobežotu un pārtrauktu “Vilkaču” grupas darbību, uz Seces – Sērenes – Sēlpils apkārtni nosūtīja LK(b)P CK pakļauto kaujinieku specgrupu, kas darbojās saskaņā ar bijušo sarkano partizānu vadītāju Otomāra Oškalna un Vilhelma Laiviņa iepriekš sagatavoto izlūkošanas plānu.
Par brāļu Pormaļu nodošanu padomju drošības iestādes pat bija izsludinājušas 10 tūkstošus rubļu lielu atlīdzību. Tās arī centās iefiltrēt grupā vietējos ziņotājus, kuri piegādāja informāciju par partizānu skaitlisko sastāvu un apbruņojumu. Izskanēja arī viltus aicinājumi legalizēties, kuri daudzus vēlāk tāpat nepaglāba no aresta, tiesas un izsūtīšanas.
1945. gada novembrī “Vilkači” bija ierīkojuši partizānu bunkuru Seces meža Druvenieku apgaitā. Čekistiem ar viltu to izdevās ieņemt, nogalinot un ievainojot vairākus partizānus. Dzīvi palikušie izklīda un turpināja darboties mazākās grupās.
1946. gada 11. augustā nodevības rezultātā čekisti ielenca brāļus Pormaļus vietējā mežsarga Bogdanova mājās. Paulis atstāja mājas pa sētas durvīm, sašaujot kādu vietējo iznīcinātāju, bet Jānim izdevās izglābties, atmuguriski izkrītot kopā ar logu un visiem tā rāmjiem un pa rudzu lauku nonākot mežā.
1947. gada 16. oktobrī, partizānu grupas vadītāju Pauli Pormali čekistiem tomēr izdevās ievilināt lamatās, un viņš krita pie Seces pagasta “Taimiņu” mājām. Pastāv versija, ka šāvējs varēja būt bijušais vācu drošības policijas un SD virsleitnants, bēdīgi slavenās Arāja komandas vadītāja vietnieks Boriss Kintslers, kurš pēc kara savas gaitas turpināja čekas dienestā un kopā ar kādu bijušo partizānu mēģināja nodibināt sakarus ar “Vilkaču” vadītāju.
Saskaņā ar čekas norādi Pauļa mirstīgās atliekas iznīcinātāji pārveda uz Sunākstes mežniecību, kur vietējiem iedzīvotājiem nācās piedalīties viņa atpazīšanā. Pēc sejas viņu nevarēja pazīt – tā bija sakropļota, jo šauts bija no mugurpuses galvā. Brālim Jānim izdevās izglābties un nokļūt Kurzemē, kur viņš iestājās Kabiles nacionālo partizānu grupā. Viņu aizturēja tikai 1947. gada decembrī Mārupes pagastā.
1948. gada 8. augustā Baltijas kara apgabala kara tribunāls Jāni Pormali notiesāja uz divdesmit pieciem gadiem ieslodzījumā. Astoņpadsmit garus gadus viņš pavadīja padomju vergu nometnēs Vorkutā, Taišetā, Druskā un Mordovijā un Latvijā varēja atgriezties tikai 1965. gadā.