Gostiņu ieņemšana
1945. gada rudenī Jēkabpils apriņķī izveidojās nacionālo partizānu grupa, ko vadīja Rihards Pārups. Savas neilgās pastāvēšanas laikā tā piedalījās vairāk nekā divdesmit bruņotās sadursmēs ar toreizējās Iekšlietu ministrijas vienībām.
Krustpils novada, Krustpils pagasta Kaķīšos ir vieta, kur pagājušajā gadsimtā piedzima, un dzīvoja ievērojams latviešu karavīrs – 15. latviešu divīzijas prettanku vienības seržants, Latvijas armijas aizsargs, un nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Rihards Strožs – Pārups.
Riharda Pārupa vadītā partizānu grupa bija ļoti aktīva un ar saviem darbiem centās spītēt padomju varai un cīnīties par to, lai Latvija atkal būtu brīva valsts. Viens no nozīmīgākajiem Pārupa grupas veikumiem bija Gostiņu ieņemšana, kuras laikā tika iznīcināti saraksti ar to cilvēku vārdiem, uzvārdiem, kurus bija nolemts izsūtīt.
Gostiņu notikums ir svarīgs ar to, ka tas nebija tikai iebrukums pagastmājā, kur glabājās šie saraksti. Svarīgi ir tas, ka cilvēkiem tika parādīts, ka nacionālā neatkarības kustība, nacionālie partizāni turpina cīņu. Būtiski ir arī tas, ka tur tika pacelts sarkanbaltsarkanais Latvijas brīvvalsts karogs.
Pulkveža Kotova ziņojumā Rīgas priekšniecībai teikts, ka padomju varas darbība Jēkabpils un Madonas apriņķos nacionālo partizānu grupas darbības rezultātā šajā laikā faktiski tikusi paralizēta.
Par 1946. gada 7. janvāra notikumi, kad partizāni ieņēma un divas stundas noturēja Gostiņu pilsētu
Kā liecina to dalībnieks – toreizējais skolnieks Harijs Mangelis (1929.–2000.). “Tas notika šādi: vairākas dienas iepriekš Pļaviņu sakaru punktā nonāca ziņa, ka Gostiņu izpildkomitejā gatavo pilsētas un tuvākās apkārtnes izsūtāmo iedzīvotāju sarakstu. Saraksts atrodoties priekšsēdētāja kabinetā, vēl pilnīgi neesot noslēgts un saskaņots ar augstākām instancēm. Tajā iekļautas jau vairāk nekā desmit ģimenes, bet tiek turēts lielā slepenībā, tieši kuras. Lai varas iestādēm izjauktu šo nekrietno nodomu, bija steidzami jārīkojas, un to var izdarīt tikai Rihards Pārups ar saviem vīriem.
6. janvārī Rūrāns paziņoja, ka Pārups nākamajā dienā plkst. 22.00 nolēmis ar saviem vīriem ieņemt Gostiņus, lai iznīcinātu sarakstu un noskaidrotu to veidotāju vārdus. Pārupa vārdā Rūrāns lika šajā pasākumā piedalīties arī man un sameklēt vēl divus uzticamus cilvēkus. Pilsētai cauri iet Rīgas–Daugavpils šoseja, uz kuras abpus pilsētas jāaptur satiksme. Dažus simtus metru tālāk atradās dzelzceļa tilts pār Aivieksti, ko apsargāja vairāk nekā 20 bruņoti armijas vīri ar bagātīgu automātisko bruņojumu. Arī pilsētā atradās bruņoti padomju varas pārstāvji. Tajā laikā mācījos Pļaviņu pamatskolā. Pārējos divus dalībniekus, par kuriem nešaubījos, sarunāju no Pļaviņu vidusskolas. Vienu – no brāļiem Vilkiem, otru – Albīnu Jēgermani.
1946. g. 7. janvārī visi trīs ieradāmies norunātajā vietā, kur mūs jau gaidīja pārupieši. Bija silts ziemas vakars, debesis pilnīgi apmākušās, kusa sniegs. Ideāls laiks šāda pasākuma veikšanai. Sīki izklāstījis uzbrukuma plānu, katram norādījis uzdevumu, izskaidrojis tā izpildi un nosaucis paroli, Pārups pavēlēja kādam no vienības mums, skolniekiem, izsniegt ieročus. Pēc tam grupās izklīdām pa tumšajām pilsētas ieliņām. Tieši plkst. 22.00 pilsētas centrā uzlidoja signālraķete. Vispirms uzbrukām pastam: nogriezām vadus, sašāvām komutatoru. Tad galvenais uzbrukums tika virzīts uz izpildkomiteju. Šajā brīdī uz mums tika atklāta uguns no dzelzceļa tilta puses. No ložmetēja šāva ar trasējošām lodēm. Šāva uz labu laimi, kas norādīja, ka karavīri nervozē. Pilsētas varasvīri neizrādīja nekādu pretestību. Kā vēlāk noskaidrojās, pēc pirmajiem šāvieniem viņi bija bēguši un noslēpušies kaimiņu māju pagrabos. Izpildu komitejā atradām izsūtāmo sarakstu, Gostiņu un Aiviekstes pagasta varasvīrus atmaskojošus, kā arī citus svarīgus dokumentus. Tos atdevām Pārupam. Bez dokumentiem no izpildkomitejas paņēmām divas rakstāmmašīnas un radio reproduktoru. Pamazām atstājot pilsētu, brīdinājumam šāvām pa aktīvāko varasvīru logiem.
Tā bija sekmīgi izdevusies operācija. Tika izjaukta daudzu ģimeņu izsūtīšana, iegūti svarīgi dokumenti, iebaidīti vietējie kangari. Iedzīvotāji Gostiņos, Pļaviņās un apkārtējos pagastos ilgi pārrunāja šo notikumu. Nonākuši izejas punktā, atdevām ieročus un devāmies pa dzelzceļa līniju uz Pļaviņām. Pārupieši, mainīdami virzienus, devās uz Spīganu. Pie Rūrāna pāris stundas atpūtušies, atgriezās savā bunkurā Krustpils pagasta Kaķīšu ciema tuvumā.
Visa šī operācija ilga 2 stundas. Lai gan apšaude bija intensīva un ilga, ne vienā, ne otrā pusē nebija kritušo vai ievainoto.
Mēs, trīs skolnieki, nākamajā rītā atkal sēdējām skolas solos. Šajā akcijā piedalījās 12 pārupieši. Toreiz, izņemot Pārupu, pārējiem vārdus nezināju, jo visiem bija segvārdi. Tikai pēc septiņiem mēnešiem, pašam kļūstot par partizānu, uzzināju viņu vārdus:
Drošības komitejas vadība, nespēdama iznīcināt nacionālo partizānu vienību atklātā cīņā, iefiltrēja tajā četrus čekas specgrupas cilvēkus, kuri 1945. gada 2. jūlija naktī nošāva desmit vienības partizānus, tostarp arī Rihardu Pārupu. 1947. gadā pie Jaunkalsnavas tika nošauti vēl divi, bet 1951. gadā vel viens šīs vienības dalībnieks. Pēc divdesmit piecu gadu katorgas Mordovijas nometnē dažas dienas pirms atbrīvošanas bojā gāja četrpadsmitais Riharda Pārupa vadītās grupas partizāns.