Īles nacionālie partizāni

Kurzemē 1946. gada ziemā pēc kārtējās meža ķemmēšanas Sabiles-Kabiles meža masīvā, izlauzušies caur vairākām sarkanarmiešu ķēdēm, nodaļas kaujinieki sadalījās  vairākās  grupās. Partizānu grupas izvietojās visā Latvijas teritorijā. Tām drīz vien pievienojās iedzīvotāji, kuri, dažādu iemeslu dēļ, slēpās no padomju varas, piemēram, jaunieši, kuri nevēlējās dienēt okupācijas armijā vai arī iedzīvotāji, kuri nepaguva evakuēties uz ārzemēm.

Viena no šīm grupām, pārlaidusi 1946. gada ziemu Liepājas pusē, pārcēlās uz Lietuvu, iekļāvās Lietuvas pretestības kustībā (LPK). 1947. gadā atgriezās Latvijā, Zemgalē. 1948. gadā grupa papildinājās ar cīnītājiem no skolu jaunatnes organizācijām. Tā izveidojās par spēcīgu Zemgales grupu, kuras sastāvā bija  bijušie latviešu leģionāri – personas, kuras izvairījās no dienesta Padomju Armijā un personas, kuras ideoloģiskas pārliecības dēļ iesaistījās cīņā pret Padomju varu. Viens no pirmajiem grupas bunkuriem atradies Īles pagastā pie Spārnu ezera – meža masīvā. Par grupas komandieri tika iecelts Visvaldis Žanis Brizga ar segvārdu Kārlis Krauja. 1948. gada oktobrī Kraujas grupa apvienojās ar lietuviešu nacionālo partizānu grupu, kuru komandēja grupas komandieris ar iesauku Bize. Grupa darbojās Jelgavas apriņķa Zebrenes, Auces, Bikstu, Slagūnes, Naudītes un Īles apkārtnē. 1948. gada oktobrī Lielauces pagastā, netālu no Īles mežniecības, grupa izbūvēja slēgtu, labi maskētu,  9 x 6 m lielu pazemes bunkuru ar divām izejām un  ar tālvadības mīnām mīnētu apkārtni. Izmēru ziņā šis bija  lielākais nacionālo partizānu bunkurs Latvijā.

Bunkurs

Bunkura vieta bija izvēlēta meža masīva paugurainā apvidū, izrokot vienu no pauguriem. Velēnas kārta pirms tam bija rūpīgi pārnesta un saglabāta, bet izraktās zemes dažu metru rādiusā gar malām bija viegli izlīdzinātas. Bunkura dzīvojamās telpas bija 9 x 6 m, jumta daļa trīs kārtās pārsegta ar skujkoku baļķu pārsegumu. Papildus hidroizolācijai, bunkura pārsegums bija nosegts ar papi un pārklāts ar iepriekš rūpīgi noņemto velēnu. Austrumvirzienā bunkuru aizsargāja mitrs purvājs, padarot minēto debess pusi praktiski nepieejamu. Bunkura dzīvojamās telpas  dienvidpusē bija ierīkota apkures krāsniņa ar dūmeni. Tas bija izveidots no trupējuša koka, kuram caura serdes daļa. Bunkurā bija izrakta aka, no kuras ieguva dzidru dzeramūdeni. Dzīvojamās telpas dienvidu galā bija ierīkota 9 m gara rezerves izeja, kura netika izmantota līdz uzbrukuma dienai. Tuneļa kreisajā pusē bija ierīkota tualete. Dzīvojamās telpas otrā galā, ziemeļu pusē atradās  15 m gara pazemes eja ar lūku, pie kuras visu laiku atradās sardzes postenis diviem vīriem. Pie radiofona atradās pults ar palaišanas mehānismu, kurš aplenkuma gadījumā iedarbināja ap bunkuru izvietotās mīnas. Garās ejas kreisajā pusē – dažus metrus no dzīvojamās telpas, atradās neliels padziļinājums sienā, kurš tika izmantots kā pārtikas noliktava. Tur tika novietots arī vācu mīnmetējs.

 

Īles nacionālo partizānu aprēķinātā pārtikas deva uz vienu grupas dalībnieku :

 

5 pārziemošanas mēnešiem ziemā uz cilvēku tika rēķināts 140 g gaļas tauku produktu patēriņš dienā, kas mēnesī sastādīja 4,2 kg, bet piecosmēnešos – 21 kg. Uz kopējo skaitu – 30 grupas dalībniekiem –  bija nepieciešams 630 kg gaļas. No padomju cūku fermas nolaupītās cūkas tika sadalītas un sakausētas skrandžos, kas tika dzesēti ūdenī un vēlāk sapildīti alumīnija piena kannās, kuras tika blīvi noslēgtas un noraktas zemē dažādās vietās.

Bunkura enerģijas avots – ritenis ar ģeneratoru

Bunkura dzīvojamās telpas DA stūrī pie gala sienas atradās “apakšstacija” –   velosipēds ar paceltu aizmugures riteni. Pie tā bija piestiprināts dinamo ģenerators ar akumulatoru uz bagāžnieka. Uz balta staba bija piestiprināts uzraksts: ”Darbs, kas ne vienam nepatīk” un   grafiks ar grupas dalībnieku vārdiem. Lai bunkurā nodrošinātu apgaismojumu, 10 minūtes bija smagi jāmin velosipēda pedāļi. Tas garajos ziemas mēnešos noturēja grupas dalībnieku kājas vajadzīgajā fiziskajā kondīcijā.

Ikdienas nodarbes bunkurā 

Pie tā paša staba, kur piekārts grafiks ar mīšanos uz riteņa, atradās plauktiņš ar radiofonu. Grupas dalībnieki vakaros klausījās ziņas un mūziku. Ikdienā virtuvē darbojās divi vīri, jo kartupeļus vien bija  jānomizo pāris spaiņu, jāsaskalda un jāizžāvē malka, jo tā nedrīkst dūmot. Drēbes mazgāja reizi nedēļā, kad iekrita dežūra virtuvē, jo to varēja izkarināt un žāvēt pie plīts tikai dežūras laikā. Kad krekliņš izžuvis, tās vīles tika ieziestas ar tolu – sprāgstvielu, kas atbaida utis un blusas. Ēdiens tika gatavots tumsā, lai ienaidnieks neredzētu paceļamies dūmus gaisā. Astoņos no rīta bija brokastis, astoņos vakarā – vakariņas. Pusdienās, kad plīti nekurināja – taukmaize ar liepziedu tēju, kas bija palikusi uz plīts vēl silta. Brīvajā laikā tika pārlādēta munīcija, tīrīti un izgreznoti ieroči, ar no Rīgas atvestām sudraba monogrammām, kuras izlietas no latiem. Tās tika iestrādātas pistoļu bakelītu spalos un triecienšauteņu laidenēs.  Lietuvieši īsināja laiku ar pokera spēli, bet latvieši tiem dažkārt pievienojās.

Pulksten  22.00 bija vakara junda –  vīri nostājās ierindā –  ejiņā starp gultām un galda malu.  Kreisajā pusē latvieši, bet labajā –  lietuvieši. Ieņemot miera stāju, vīri nodziedāja “Svēts mantojums”, jo tā ir grupas “Kārļa Kraujas” himna. Paliekot miera stājā, latvieši nogaidīja, kamēr lietuvieši nodziedāja savu himnu. Grupas dalībnieki pie miera devās emozionāli uzlādēti – ar pacilātu noskaņu. Lietuvieši, būdami ticīgi, pēc himnas noskaitīja arī lūgšanu. Līdz pulksten 23.00 daži vēl lasīja vai klausījās mūziku, bet daži – mācījās akordeonspēli. Pēc tam tika gaisma izdzēsta, atstājot vien  nelielu spuldzīti pie posteņizejas.

Īles kauja (pēc Modra Zihmaņa atmiņām)

“Naktī bunkurā atgriezās pieci lietuvieši (no septiņiem), kuri novēroja krievu karspēka automašīnu kustību uz Jelgavas – Auces šosejas.

Pulksten četros atskanēja trauksmes zvans. Pēc pāris desmit minūtēm posteņa vīri jau atklāja automātu uguni. Alfrēds Šķēle (“Dionijs”) steidzas ar rokas ložmelēju MG-42. Atgāza bun­kura vāku un raidīja ložu kārtas, kamēr ievainots atkrita ejā.

Ielencēju lodes sijājās kā zirņi un sašķaidīja bunkura vāku. Partizāni ieceļ ložmetēju bun­kurā, lai tas netraucētu mest rokas granātas. Kad tas izdarīts, šaušana pieklust. Tūliņ atkal ierejas krievu ložmetēji un automāti, jo izmestās granātas tos neaizsniedz. Laiks iet.

Tā kā apkārtne ir nominēta, partizāni nostājas pa diviem bunkura ejā, lai pēc mīnu iedar­bināšanas dotos triecienā un izlauztos no bunkura, kamēr vēl rīta krēsla. Ir izliktas pavisam 12 mī­nas. Vīri pievieno akumulatoru mīnu sadales dēlim. Atskan grandiozi sprādzieni, bunkurs it kā palecas, no griestiem birst smiltis. Džinkst ausīs. Ārā dzirdami vaidi. Atkal sāk džinkstēt lodes. Izlauz­ties nav iespējams. Benedikts nokomandē lietuviešus pielādēt pusautomātiskās šautenes SVT-IO un uzsākt pozīciju karu.

Pēcpusdienā nolemjam rakt zemē jaunu eju un ar 82 mm mīnmetēju izcirst sev ceļu, jo mūsu rīcībā ir 30 mīnas. Taupām patronas. Ienaidnieks sasalušajā zemē nevar ierakties, tāpēc iz­manto mīnu izrautos krāterus. Ievaino Miku. Esam pa trīs katrā ejā. Izsviežam pa rokas granātai. Ievainotais Šķēle lūdz, lai viņu nošauj. Ejā ienāk Harijs Jākabsons, iziet no tās caur lūku un, izslējies visā augumā, raida tiešā tēmējumā garas mašīnpistoles kārtas. Viņš turas taisni, līdz ložmetēja kārta to burtiski nogriež, un viņš nedzīvs atkrīt atpakaļ. No izšautām patronām bunkurā sākam paši smakt savās pulvergāzēs. Pieplokam zemei atelpoties. Dāži vemj. Lietuvietim Smilgām nervu šoks. Lietuvietis Klonis paziņo, ka viņš nošausies. Atskan šāviens un smags kritiens. Mūsu “Mičmanis” – Pēteris Kļaviņš arī nošaujas.

Spēcīga detonācija bunkura griestos. Tajos paveras caurums, ienesot svaiga gaisa strāvu. Pa spraugu iekšā lejas benzīns un krīt rokas granātas. “Miks” – Voldemārs Siliņš nokrīt kā pļauts. Platais – kontuzēts. Ārā atskan balsis abās valodās, lai lienam ārā. Gaisma ejas, tuneļa galā. Lie­nam uz to. Esam ārā. Karavīri ielaiž bunkura lūkā, uz rokām turēdami, kādu zaldātu. Īsa mašīnpis­toles kārta, un ielaistais zaldāts nedzīvs tiek izvilkts ārā. Tas mūsu pavāra – Koha darbs. Kamēr sa­sien rokas, dzirdama vēl īsa kārta. Kohs izdzēš savu dzīvību.”

Kaujā tika nogalināti 15 partizāni un sagūstīti 9 partizāni. VDM sastādītais akts liecina, ka čekisti ieguvuši šādus ieročus: 82 mm mīnmetēju, vienu balsta ložmetēju, vienu rokas ložme­tēju, 11 automātus, 9 šautenes, 5 pistoles.

 

Īles nacionālo partizānu grupas sastāvs 1947.gada 17.martā

 

Strazdiņš Žanis, Jāņa d., grupas iesauka „Žanis”, dz. 1909. gadā, latvietis, no Šauļu apriņķa, Jonišķu pagasta, latviešu grupas komandiera vietnieks. 1943. gada rudenī brīvprātīgi iestājies dienestā Policijas bataljonā, kura sastāvā cīnījies pret Padomju partizāniem. Līdz 1947. gadam  slēpies zem fiktīva vārda –  Pavlovskis, bet vēlāk iestājies „Gulbja” (Gulbis Arvīds) nacionālo partizānu grupā, kura darbojās Jelgavas apriņķī. 1947. gada martā viņš ar  savu ieroci – Padomju automātisko  šauteni SVT, pārgāja „Kraujas” grupā, kuras sastāvā  aktīvi darbojies pret Padomju varu. 17.03.1949. g. pēc kaujas Īles bunkurā apcietināts.

 

Zihmanis Modris Žaņa d., grupas iesauka „Bocmanis”, dz. 1927. gadā, latvietis, no Jelgavas apriņķa, Tērvetes pagasta „Lāčplēšiem”. Bijušā Latvijas Republikas policista dēls. 1948. gada maijā pārgājis uz nelegālu stāvokli, slēpjoties  pie drauga Reida Arnolda „Padvējas” mājās Īles pagastā. 1948. gada 11. jūlijā ar Reida starpniecību  nodibināja sakarus ar „Kārļa Kraujas” grupu.  Bruņojumā saņēma Padomju  mašīnpistoli PPŠ. Piedalījies piecos bruņotos uzbrukumos. 17.03.1949. g. pēc kaujas Īles bunkurā apcietināts.

 

Pinkovskis Alfons Staņislava d., grupas iesauka  „Šoferis”, dzimis 1912. gadā, latvietis, no Jelgavas aprinķa, Elejas pagastā. 1944. gada augustā pārgājis uz nelegālu stāvokli un ar brāli Jāni slēpies no Padomju varas. Bruņojumā bijusi šautene un pistole. 1948. gada aprīlī  iestājies „Kārļa Kraujas” grupā, kurā darbojies kā šoferis. 17.03.1949. g. pēc kaujas Īles bunkurā apcietināts.

 

Pinkovskis Jānis Staņislava d., grupas iesauka „Jānis” , dz. 1919. gadā, latvietis, no Jelgavas apriņķa, Elejas pagastā. 1943. gadā brīvprātīgi iestājies Vācu armijas policijas bataljonā un strādājis Lielplatones ciemā. Bruņojumā bijusi šautene. 1945. gadā slēpies no Padomju varas savas mājas bunkurā.  „Kārļa Kraujas” grupā iestājies 1948. gadā. 17.03.1949. g. pēc kaujas Īles bunkurā apcietināts.

 

Legzdiņš Augusts Jāņa d., grupas iesauka „Platais” dz. 1926. gadā, latvietis, no Jelgavas apriņķa, Zaļenieku  pagasta „Legzdiņu ”mājām. 1944. gadā izvairījies no iesaukšanas Sarkanajā Armijā. „Kārla Kraujas” grupā iestājies 1948. gadā.  Bruņojumā bijusi vācu šautene. „Kārļa Kraujas” grupā kopā ar grupas dalībniekiem likvidējis 10 Padomju aktīvistus. 17.03.1949. g. pēc kaujas Īles bunkurā apcietināts.

 

Fogelis Gunārs Žaņa d., grupas iesauka „Krišus”, dz. 1928. gadā, latvietis, no Tukuma apriņķa, Zebrenes pagasta. 1949. gada janvārī  uzņēmis sakarus ar nacionālo partizāni „Miteli”. 1949. gadā, nevēloties dienēt  Padomju Armijā, iestājies „Kārļa Kraujas” grupā.  Bruņojumā bijusi padomju šautene SVT – 41, pašam bijusi arī pistole. 17.03.1949. g. pēc kaujas Īles bunkurā apcietināts.

 

Kalniņš Alfons Jāņa d., grupas iesauka „Edgars” , dz. 1930. gadā, latvietis, no Jelgavas apriņķa, Naudītes pagasta „Tunžuļu” mājām. 1949. gada 11.-12. februārī Naudītes pagasta klubā, balles laikā piekāvis partorgu, pēc kā, baidoties no atriebības, aizgājis uz nelegālu stāvokli. Kopā ar Fogeli Gunāru iestājies „Kārļa Kraujas” grupā. Bruņojumā saņēmis karabīni. 17.03.1949. g. pēc kaujas Īles bunkurā apcietināts.

 

Jānis Buls Donāta d. grupas iesauka „Pēteris”, dz. 1916. gadā, no Latgales, nošāvās cīņas laikā Īles bunkurā 17.03.1949. g.

 

Pēteris Kļaviņš grupas iesauka „Mičmanis”, dz. 1928. gadā, dzīvoja Jelgavas apriņķa, Tērvetes pagasta „Brežos”, kritis cīņas laikā Īles bunkurā 17.03.1949. g.

 

Ēriks Brauziņš grupas iesauka „Kapteinis”, dz. 1930. gadā, Jelgavas apriņķa, Tērvetes pagasta „Ezergaiļos”, kritis cīņas laikā Īles bunkurā 17.03.1949. g.

 

Arnolds Reide grupas iesauka „Vilnis”, dz 1928. gadā Jelgavas apriņķa, Īles pagasta „Padēlos”, kritis cīņas laikā Īles bunkurā 17.03.1949. g.

 

Harijs Jākobsons grupas iesauka „Misters”, dz. 1924.  gadā, Jelgavas apriņķī, kritis cīņas laikā Īles bunkurā 17.03.1949. g.  Bruņojumā bijusi  Stg MP 44 triecienšautene.

 

Voldemārs Siliņš grupas iesauka „Mikus”, dz. 1924. vai 1925. gadā, dzīvojis Jelgavā, kritis cīņas laikā Īles bunkurā 17.03.1949. g.

 

Arnolds Graudiņš, grupas iesauka „Janka”, dz. 1901. gadā, dzīvojis Bauskas apriņķa, Rundāles pagasta „Strēlniekos”, kritis cīņas laikā Īles bunkurā 17.03.1949. g.

 

Alfrēds Šķēle, grupas iesauka „Džonis”, dz. 1923. gadā, Blīdenes vai Zebrenes pagasta iedzīvotājs, kritis cīņas laikā Īles bunkurā 17.03.1949. g.

 

Reinis Hercs, grupas iesauka „Hans”, ap 50 gadu vecs, grupā jau kopš 1945. gada. Pirms kaujas iepriekšējā vakarā 16.03.1949. gadā  kopā ar Juri Krustu (?). Iesauka „Arvīds” izgājis  no bunkura pie kurpnieka pēc zābakiem, atrasts nošauts 1950. gada vasarā, it kā kritis(?). Dzīvojis Jelgavas apriņķa, Tērvetes pagasta „Lūsveros”?

 

Juris Krusts Donāta d., grupas iesauka „Arvīds” , dz. 1914. gadā, iespējams, no Rēzeknes aprinķa? Iepriekšējā vakarā  pirms bunkura aplenkšanas 16.03.1949. gadā, kopā ar Reini Hercu, iesauka „Hans” izgāja no bunkura pie kurpnieka pēc zābakiem. Kritis cīņā kopā ar Visvaldi Brizgu. Iespējams, kāds no partizāniem nošāva nodevēju  1950. gada 24. februarī – aplenkšanas laikā. Ir pamats domāt, ka viņš bijis iesūtīts čekas darbinieks, kurš ievācis ziņas par Īles nacionālo partizānu bunkuru un “Kārļa Kraujas” grupu. Iespējams, tieši pēc viņa darbībām tika iznīcināta Īles nacionālo partizānu grupa, un cīņas laikā nošauts Visvaldis Žanis Brizga, Saldū, Striķu ielā 33/35. 1950. gada 24. februārī, kopā ar citiem nacionālajiem partizāniem un atbalstītājiem. Pie šādas atziņas ir nonācis vēsturnieks Normunds Jērums, pētot Valsts arhīva dokumentus un Īles nacionālo partizānu grupas vēsturi. Bet šis jautājums prasa papildus izpēti.

 

Visvaldis Žanis Brizga, grupas segvārds „ Kārlis Krauja”, nacionālo partizānu grupas komandieris, iepriekšējā vakarā  pirms bunkura aplenkšanas 16.03.1949. gadā, kopā ar Juri Krustu,  Reini Hercu izgāja no bunkura un devās uz Īles pagasta, Spārnu ezera pusi pārbaudīt pārtikas  slēpņa stāvokli. Izdzirdot kauju bunkurā, neatgriezās. Kritis cīņas laikā kopā ar Juri Krustu 1950. g. 24. februārī , Saldū,  Striķu ielā 33/35. Bruņojumā bijusi Stg MP 44 triecienšautene.

 

Lietuviešu grupas sastāvs kurš pievienojās „Kraujas grupai”  1948.gada rudenī:

 

Kriščunas Stasis Kaža d., grupas iesauka „Dobelis”, lietuvietis no Šauļu apriņķa, Jonišķu pagasta, ‘Kapaļu’ sādžas, apcietināts pēc kaujas Īles bunkurā 17.03.1949. g.

 

Lazdauskas Kazis Staša d., grupas iesauka „Vahtmeisters ”, dz. 1920. g., lietuvietis no Šauļu apriņķa, Jonišķu pagasta, „Gatauru” sādžas, apcietināts pēc kaujas Īles bunkurā 17.03.1949. g.

 

Benedikts Pavelaitis , grupas iesauka „Benis”, dz. 1915. g., kritis cīņas laikā Īles bunkurā 17.03.1949. g.

 

Jonus Rutkus, grupas iesauka „Jurginas”, dz. 1927. g., kritis cīņas laikā Īles bunkurā 17.03.1949. g.

 

Alfons Krišķūns, grupas iesauka „Sermuškas”,dz. 1925. g., kritis cīņas laikā Īles bunkurā 17.03.1949. g.

 

           Kazis Krišķūns, grupas iesauka „Smilga”, dz. 1930. g ,. kritis cīņas laikā  Īles bunkurā 17.03.1949. g.

 

Janis Krišķūns, grupas iesauka „Neirans”, dz. 1912. g., kritis cīņas laikā  Īles bunkurā 17.03.1949. g.

 

Anicetis Rutkus, grupas iesauka „Tervinskas” ,dz. 1923. g., kritis cīņas laikā  Īles bunkurā 17.03.1949. g.

 

 

Grupas pastāvēšanas laikā tika veiktas aptuveni 20. pret padomju varu vērstas operācijas:

• gada vasarā likvidēts kolaborants, Vilces priekšsēdētajs, viņa saimniecība nodedzināta;
• gada martā tika likvidēts kolaborants, Zebrenes pagasta priekšsēdētājs – Rozentāls, saimniecība iznīcināta;
• gada vasarā likvidēts kolaborants Lielauces pagasta partorgs;
• gada aprīli no Īles mežniecību nozagti 24 500 rubļi, daļa naudas izdalīta vietējiem iedzīvotājiem;
• gada oktobrī aplaupīja sovhozu Jonišķu apriņķī, kur tika nokautas un aizvestas 16.cūkas;
• gada oktobrī aplaupīja Upesmuižas veikalu Zebrenes pagastā, paņēma smago pasta automašīnu, ar kuru aizveda visas veikala preces, nozogot 64 000. rubļu, veikala aplaupīšanas laikā likvidēja 5 padomju kolaborantus, vienu partorgu Pīrāgu aizveda uz mežu un nošāva, kaujas laikā iznīcināti četri istrebiķeļi;
• gada februārī atkārtoti apzagts Upesmuižas veikals Zebrenes pagastā;
• gada novembrī, un decembrī divas reizes apzagts pasts Tērvetes pagastā Jelgavas apriņķī, aizvedot 34 000 rubļu;
• gada februārī nošāva kolaborantu Penkules ciema padomes priekšsēdētāju,  Tērvetes pagastā – Zamanu, aplaupot tā saimniecību;
• gada februārī nošāva kolaborantu mežsargu Ģinteru, tajā pat mēnesī apzaga sabiedriskās reditēšanas iestadi paņemot 20 651 rubļi, kā arī apzaga virkni Padomju kolaborantu saimniecības;
• Padomju aktīvistiem tika sūtītas draudu vēstules;
• Lai ietekmētu iedzīvotājus grupa izgatavoja un pavairoja avīzes un skrejlapas.

 

 1.att.  Dobeles rajona Īles pagastā esošā bunkura paliekas 1993 gads, Māra Loča foto.

 

2.att. 1993 gada Dobeles rajona „ Kārļa Kraujas” nacionālo partizāņu Īles bunkura atrakšana;

 

3.att. Modris Zihmanis un Alfons Kalninš 1993 gadā, bunkura atrakšanas laikā, Māra Loča foto.

 

4.att.„Kārļa Kraujas”Īles nacionālo partizānu bunkurā atraktās mirstīgās paliekas un ieroči, 1993 gads;

 

5.att. „Kārļa Kraujas”Īles nacionālo partizānu bunkurs pirms atrakšanas 1993 gadā, Māra Loča foto.

 

6.att.  „Kārļa Kraujas”Īles nacionālo partizānu bunkurs, 2007 gada oktobris, N.Jēruma foto;

 

7.att.”Kārļa Kraujas” Īles nacionālo partizānu bunkura izeja ar pieliekamo pārtikas glabāšanai, 2007 gada oktobris N.Jēruma foto.

 

8.att. Īles nacionālo partizānu grupas vadītājs  Visvaldis Žanis Brizga „Kārlis Krauja”.

 

9.att. Īles nacionālo partizānu grupas vadītājs  Visvaldis Žanis Brizga „Kārlis Krauja”.