Pelēču kauja

Šī kauja notika 1946.gada 6.septembrī Daugavpils apriņķa Aizkalnes pagastā (No iesau­kuma krievu armijā dezertējušais Jānis Pīmens šinī pagastā nelegāli nodzīvoja 50 gadus).

1945.gadā mežsarga Oborūna apgaitā Pelēču sila zemnīcā mitinājās 30 “meža brāļi”, ko komandēja dzelzskrusta kavalieris Andris Anspoks. Vienībai bija labi sakari ar A. Juhņēviča “Latvijas Tēvijas Sargu Apvienību” un ar Vārkavas un Preiļu pagasta partizāniem.

Brīvības cīnītāju aktivitātes nepalika bez varas iestāžu pretdarbības. Daugavpils apriņ­ķa čekisti un Preiļu iznīcinātāju bataljons 1946.gada 6.septembrī agrā rīta stundā uzsāka operā­ciju pret Pelēču bāzes partizāniem. Bāzē atradās 26 vīri. Nikodēms Cakuls un Babris dežūrēja sardzes postenī. Cakuls bija vai nu iesnaudies, vai pievērsies pistoles remontam.

Piezagušies če­kisti viņu nodūra. Babris aizbēga bez šāviena. Aplencējiem pavērās brīvs ceļš uz bunkuru. To­brīd pazemes mītnē atradās komandieris Andris Anspoks, Pastors, Staņislavs Pudžs, trīs brāļi Ruči, Mazurs, Strods, Lazdāns un citi – pavisam 24 partizāni. Viņu ieroči, to skaitā arī rokas ložmetējs, bija pakārti siksnās virs garas kārts. Sākoties uzbrukumam, vīri cits citam traucēja paņemt ieroci. Čekistu uzbrukumu vairs nevarēja atsist, un aplenkto stāvoklis kļuva bezcerīgs. Kauja bija īsa un nežēlīga. Kaujā krita 7 partizāni. 8 sagūstīja, bet 9 izdevās izlauzties. Vienu no izbēgušajiem brāļiem Ručiem smagi ievainoja vēderā. Otrā dienā viņš nošāvās. Arī uzbrucē­ju vidū bija kritušie, bet par uzbrucēju zaudējumiem precīzu ziņu nav. Čekisti lika sagūstīta­jiem partizāniem nogulties uz zemes. Daugavpils NKVD majors Titovs ar rokā esošo vācu ma­šīnpistoli “šturmgevēr” iesita katram gūsteknim pa galvu. “Meža brāļus” ar asiņojošām galvām sameta automašīnā un aizveda uz Daugavpils cietumu.

Partizānu komandieri A. Anspoku čekisti ielenca Preiļu pagasta “Mūrniekos”. Kad visas patronas bija izlietotas, viņš nošāvās.