Susējas nacionālie partizāni
Susējas nacionālo partizānu vienība veidojās no mazākām sadrumstalotām mežabrāļu grupiņām, jo sākotnēji iztrūka līdera, kas spētu tās apvienot. Īslaicīgi Susējas partizānu darbību centās koordinēt Artūrs Grābeklis. Pēc Artūra Grābekļa atiešanas no vadības darbu uzņēmās Garonovs-Gor ovnis, bet arī viņš to nevadīja ilgi.
Pēc Alberta Kaminska ierašanās no Kurzemes, kad kapitulēja Vācija, Kaminskis iedibināja disciplīnu un apvienoja grupas kopīgai pretpadomju darbībai. Veidojās sadarbība ar tuvējo pagastu un apkārtņu grupām, īpaši ar Gārsenes grupu un lietuviešu partizāniem, kas dislocējās Lietuvas un Latvijas pierobežā.
Par lielākajām Susējas nacionālo partizānu operācijām var uzskatīt 1945.gada 7.jūlija, un 16 jūlija uzbrukumu Susējas pagasta izpildkomitejai.
Bijusī Susējas pagastmāja, kas tobrīd funkcionēja kā padomju okupācijas varas vietējā izpildkomiteja, cieta Sēlijas nacionālo partizānu uzbrukumā 1945. gada 7. jūlijā. Iebrukums Susējas izpildkomitejā bija nacionālo partizānu plašākas akcijas sastāvdaļa, un notika vienlaikus ar uzbrukumiem Vilkupes sviestotavai, un iznīcinātāja Kaunacka mājai.
Saskaņā ar Susējas nacionālo partizānu grupas komandiera Alberta Kaminska (1920-1946) norādījumiem mežabrāļiem vajadzēja iznīcināt vietējās izpildkomitejas apsardzi, paņemt ieročus, milicijas formas tērpus, dokumentus un sabojāt telefona sakarus. Uzbrukumā Susējas izpildkomitejai piedalījās ap 17 mežabrāļu lietuviešu partizānu komandiera Joza Kuveiķa vadībā. Kaujas laikā Jānis Pavulāns iemetis rokas granātu izpildkomitejas ēkā, Ādolfs Prauliņš bruņojies ar franču sistēmas rokas ložmetēju un Gunars Lambergs atklājuši uguni pa ēku. Vairums mežabrāļu bruņoti ar k98 vācu “Mauzer’ karabīnēm, bet tikai diviem partizāniem bijušas PPŠ mašīnpistoles. Kauja ilga 15-20 minūtes, apšaudes laikā krita viens lietuviešu partizāns, bet pretējā pusē – iznīcinātāju bataljona kaujinieks Jānis Kakarāns. Apšaudes laikā tika izsisti izpildkomitejas logi un sabojāts telefons. Viens no lietuviešu partizāniem daloties atmiņās atzīst ka uzbrukumam nebija pietiekami sagatavojušies, benzīns arī nav bijis līdz paņemts lai izpildkomitejas ēku nodedzinātu.
Otrreizējs uzbrukums Susējas izpildkomitejai notika 1945. gada 16. jūlijā, plkst.12:00, kad norisinājās ilgāka apšaude starp mežabrāļiem un izpildkomitejas ēkā patvērumu meklējušiem iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem, taču partizāniem ēkā nav izdevies ielauzties. Kā savās liecības stāsta uzbrukuma dalībnieks Alfreds Stiebriņš, Alberts Kaminskis sapulcinājis aptuveni 12 mežabrāļus. No meža tie esot izgājuši rītausmā, bijusi vēl tumsa. Alberts Kaminskis grupu pievedis apmēram puskilometra attālumā no Susējas izpildkomitejas ēkas un pavēlējis paslēpties krūmos un ceļa grāvī. Vīri gaidījuši turpmāko pavēli, tā kavējusies, līdz sākusi aust diena. Tad ieraudzījuši pa ceļu dodamies gājienā bruņotu iznīcinātāju grupu, tūlīt Alberts Kaminskis devis pavēli atklāt uguni. Visi mežabrāļi pa strebokiem atklājuši uguni. Streboki ieņēmuši kaujas pozīcijas atklājuši pretuguni, vienlaikus atkāpjoties uz Susējas izpildkomitejas ēku. Šajā brīdī atskanējusi Kaminska pavēle iet triecienuzbrukumā. Bet saņēmuši spēcīgu pretuguni no ēkas kurā patvērušies iznīcinātāju bataljona kaujinieki, mežabrāļi sākuši atkāpties. Tieši šajā brīdī kaujas laikā istrebiķeļiem palīgā ieradās padomju karavīru grupa, kas no flanga atklāja ložmetēju uguni un piespieda partizānus atkāpties. Kaujas laikā krita vismaz pieci mežabrāļi. Kaujā zaudējumus cieta arī sarkanie. Krita pieci istrebiķeļi, un nāvējošu ievainojumu guva virsnieks, kas komandēja PSRS armijas vienību, kura ieradās palīgā kolaboracionistiem.
Uzbrukumi šim okupācijas varas administratīvajam objektam apliecināja partizānu kara bruņotās pretošanās būtību un bija brīdinājums par tautas pretestību padomju okupācijas varai.
Kritušie partizāni tikuši apglabāti mežā netālu no izpildkomitejas ēkas, taču gadsimta sākumā rīkotās ekspedīcijas laikā apbedījuma vietu nav izdevies atklāt.