“Čigānkalna” kauja Rūjienas apkaimē

1949. gada 30. aprīlī vairākas NKVD karavīru automašīnas uz Valmieras un Valkas ap­riņķu robežas ielenca 4 partizānus, kas mitinājās šķūnī Ēveles un Rencēnu pagastu pierobežā. Nodevēji bija precīzi uzrādījuši šo “meža brāļu” atrašanās vietu.

NKVD speciālo uzdevumu vienības uzbrukums sākās rīta mijkrēslī. Spēcīga partizānu pretuguns atsita uzbrukumu. Uzbrucējiem bija daudz ievainoto. Tos aizveda uz Ēveles ambu­lanci. “Čigānkalnā” turpinājās reta apšaudīšanās. Tad iestājas klusums. Partizāni bija pilnīgi ielenkti. Čekisti uzaicināja viņus padoties, bet pretī saņēma ložu spietus. Saule pakāpās debesīs jau pāri pusdienai. Ložmetēji sēja krustuguni. Mīnmetēja lādiņi kapāja pļavu. Kāda lādiņa eksplozija aizdedzināja siena šķūni. Sākās atkārtots čekistu uzbrukums. Bet, kas tad tas? Apkārtni satricināja spēcīgi artilērijas lādiņu grāvieni! Augšā uzšāvās koki un zemes stabi. Partizāni pie kokiem bija piesējuši smago lielgabalu lādiņus, un tie tika iedarbināti, pieslēdzot tiem akumula­toru baterijas strāvu. Krita daudzi uzbrucēji. Viņu uzbrukums aprāvās. Taču, kad aizdegās šķūnis, tās bija kaujas beigas! Šeit, “Cigānkalnā” uz Dzimtenes altāra savas dzīvības upurēja četri bezbailīgi partizāni. Viņu vārdi ir:

1. Bernhards Zariņš.
2. Paulis Pommers.
3. Jānis Skujiņš.
4. Edgars Spalviņš.

Bet Rūjienas kultūras namā tika novietoti arī 5 zārki, kuros gulēja kritušie vispasaules revolūcijas krievu izcelsmes karakalpi, divi no viņiem bija NKVD virsnieki…

Tikpat daudz “Čigānkalnā” kritušo NKVD iznīcinātāju apbedīja vietējos kapos. Četri latviešu patrioti uz mūžiem liedza tiem iespēju pakļaut mūsu ļaudis tai krievu iedibinātai kārtī­bai, kuru Rūjienā atbalstīja vienīgi daži vietējie kangari – izmeklētāji Balodis un Zariņš.